piektdiena, 2011. gada 30. decembris

uguņošanas briesmas nāk

vakar pagāja gads, kopš pagājušā gada pēdējās decembra 4dienas brokastīm. 
arī augustā svinēju 1 gada atceres dienu, kopš izmirku 2010.gada augusta lietū.
laiku var skaitīt no dajebkādīga brīža dajebkādīgās mērvienībās. 

pat no 1.janvāra, kurš kā maģiska dāma satinies jaunu uzdevumu, jaunu mērķu un apņemšanos plīvuros, pavisam nevainīgs un šķietami tāls, lai arī jau parīt.  tomēr nokrauts ar smagām nodomu nastām un laimes vēlējumiem darba kolektīvā un mierīga garastāvokļa cerībām sabiedriskajā transportā.
visiem tik svarīgs un labs datums, pēc kura sāksies laimīgā dzīve bez cigaretēm, ar sporta zāli, bez dusmām un ar naudas kaudzi dažādās valūtās un dažādās bankās.
arī man neapšaubāmi.

es paskatos atpakaļ uz vismaz 356 dienām un mana sirds piepildās ar nenosakāmas izcelsmes sajūtu.
katra diena kā stāsts tūkstošiem sekundēs. 
uz balta ar melnu un nevienmērīgi.
esmu pateicīgs, ka man bija ļauts smejoties kāpt augšup un krist lejup raudam.
esmu mācījies no katra stāsta, to paturot sev tā, kā nu protu.

ak draugs! - savēlu labu veselību, stiprus zobus un pabeidzot šo rakstīt, pār Tavu galvu saberu saujām vien no šiem saldumiem mazliet.

LAIMĪGU JAUNO GADU! :)


pirmdiena, 2011. gada 26. decembris

ķīvistene

laiskojoties pie eglītes un kārtējo reizi pārēdoties, smejoties un melanholiski skumstot.
vērojot, kā Latvijas Lepnuma ceremonijā dzīvnieku draugs Tekla Šaitere vienlaicīgi spēj būt uz skatuves un zālē pie galdiņa.
ar labo roku uztaustīju vietējo avīzi, kurā svarīga ziņa!
lūk!

"Pirmie tiks tīrīti tie ceļi, kur kursē skolēnu satiksmes autobuss un piena mašīna:
Vecāgas - Cirakalns - Šūpalas, Mežumuiža - Pakalni - Ezīšava - Vecāgas, Blekteskalns - Mežmaļi, Zemesbanka - Tamaci - Ķīvistene, Lielāsgāršas - Dekšņi, Vuķi - Ezerkalns, Lielliepas - Mikalītes, Sviestagārša - Augupurvs, Silmalu krustojums - Silmalas."

Lai snieg sniegi, lai salst ledi!
Tikām pašiem - priecīgus svētkus! :)

otrdiena, 2011. gada 6. decembris

ādolfs II

reku vēl Berlīnes Ziemassvētki.

diezgan musulmanistiski citviet
ja ādolfs būtu kapā, viņš stresā pārrotētu jēgu, iedomājot vien, kas mūsdienās notiek viņa pilsētiņā

ādolfs

Biju Berlīnē šajā nedēļas nogalē un ēdu šito desu.

Vēl es ēdu dažādus arābu gatavotus kebabus, Mika pagatavotos makaronus ar papriku un sieru, Alises vārīto tomātu zupu, ceptus kastaņus, wasabi daudz un dažādus, paša pagatavotu sviestmaizi brokastīs, 
kā arī ēdu mazliet karamelizētu ingveru. 
Bet tas bija starplaikos, kad dzēru dažādās alus darītavās pagatavotu alu. 
Gan uz ielas, gan krodziņos. 
Vienu izdzēru vilcienā.

svētdiena, 2011. gada 20. novembris

vabolis :)

es ļoti labi atceros tieši šodienu pirms trim gadiem.
minūti minūtē.
es biju pārbijies, noraudājies, pārpriecājies un ļoti, ļoti laimīgs.
tik pat, cik ļoti laimīgs esmu tagadiņ.

daudz laimes dzimšanas dienā, manu mīļo Ližuks! :)

prieks

Sveiki laba diena,
Kā jūs, es ceru, ka jums ir naudas? dārgais, nav aizskarts, lai saņemtu šo e-pastu no manis, jo tas varētu būt pārsteigums jums. Mans vārds ir Adion Tas dod man liels prieks rakstīt jums, kā es esmu pārlūkošanu tagad, un nāk pāri jūsu kontaktu jūtu ar Jums sazināties ar mērķi un i būs ļoti priecīgi būt sakari ar jums, ja jūs būs vēlme ar mani, bet es ceru, ka, lai saņemtu ziņu, lai jūs varētu iepazīt mani labāk gan attēlu.
Hope dzirdēt no jums!
ir jauka diena.
Paldies.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

RudenC

Strautos ugunskura pēcpusdiena. 
Ruduzis dedzina drēbju kaudzi, kura iekrājusies šķūnī pēc lielās pārvākšanās uz izremontētajām telpām.
Es dedzinu zaru kaudzi, kura gaida savu galu kopš pavasara plūmīškrūmu retināšanas ballītes pirtspakaļā.
Kamēr nieki pārvēršās pelnos, sakopjam arī šķūņa sānos pāris gadus atpakaļ "uz 2 dienām" nokrautos atkritumu maisus, kuri nu sākuši sadalīties zem jumta notekas un visa šmuce laužas ārā no maisiem. Pārkrāmējam jaunos maisos un nonesam iekšā, gaidot aizvedamo dienu.
Krēslo. Kaķis, iztrakojies pa lapām, uzrāpjas ābelē un skatās kā ugunskurs izdziest.

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

svecīšu vakars

klaiņoju pa kādas Latgales mazpilsētas kapsētu un ieraudzīju īstas draudzības apliecinājumu.
lūk!


sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

nenosakāma mīkstuma koksne

Rīts:                     Rīgas mājas
Pusdienlaiks:       lauku mājas
Vakars:                papa mājas
Domas:               citas mājas

caur tādu necaurredzamu miglu
ka pat mīļo Otiņu nesaskatīt, to melno huligānu

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Pygmy Owl

Tā nu VIŅŠ tur sēdēja, koka zarā tieši 1.2 m attālumā no manis. Un blenza man virsū, tieši tāpat, ka blenzu es.

Pazīmes. 16-17 cm. Vismazākā Eiropas pūce - mājas strazda lielumā, ar samērā mazu, apaļu galvu un salīdzinoši garu asti. Mugurpuse tumšbrūna ar sīkiem, gaišiem raibumiem. Vēderpuse bālgana, ar brūnām, garenām svītriņām. Sejas plīvurs neizteikts, raibs.
Uzvedība. ļoti kustīgs. Lidojums aktīvs un straujš, viļnveidīgs kā dzeņiem, bieži kustinot spārnus. Uztraukumā bieži šūpo asti. Aktīvs krēslā un tumsā, nereti arī dienas laikā. Vokālās aktivitātes periodi galvenokārt rīta agrumā un vakara krēslā gan pavasarī, gan rudenī.
Balss. Klusi, monotoni, īsi svilpja dziesmai līdzīgi svilpieni, ko tikai ideālos apstākļos var dzirdēt līdz 500 m attālumā. Uztraukumā svilpieni kļūst biežāki un ne tik regulāri. 
Biotops. Pārsvarā skujukoku un jaukti meža masīvi, galvenokārt vecās audzes. Ziemā arī apdzīvotās vietās.
Dzīves veids. Vislabprātāk ligzdo koku dobumos (parasti dzeņu kaltos), kuriem ir biezas sienas (piem., resnos kokos). Var apmesties arī piemērotos būrīšos. Nometnieks, bet rudens un ziemas periodā vismaz daļa nedaudz klejo. Tad to ir iespējams sastapt neraksturīgos biotopos, pat apdzīvotās vietās. Pārtiek no zvirbuļa lieluma putniem un sīkiem grauzējiem. Veido varības krājumus dobumos un būrīšos.
Olas. Čaumala gluda, gandrīz bez spīduma. Dējumā 4-8 olas, gadā viens perējums.

Latvijā ligzdo 500-1200 pāru, ziemo 1000-2000 putnu.

  Kas VIŅŠ ir? 

sestdiena, 2011. gada 15. oktobris

DNF

No rīta pamostos diezgan nīgrs un apmulsis, visa nakts vienos priekos turklāt 4 mazie ali pēc ~ 2 mēnešu atturēšanās no alkohola.
Pastaiga nāks tikai par labu, turklāt apvienota ar derīgo. :)
Gaucheret parks. Melno ģimene, kura šķiet sēž tieši nulles punktā, aiziet pēc  manas 15 minūšu gaidīšanas. Un tajā punktā un apkārt tam nav pilnīgi nekā. DNF nr 1.
Old Loco  - smuks tiltiņš, smuks vilcieniņš, smukā kaste spīd pa gabalu, tāpat ka TNT, kurš vienkārši nolikts uz elektības kastes.
Toties Beach jebšu pludmale mani pieviļ. Neredzu un nesataustu neko ~ 20 minūšu laikā pilnīgi no cilvēkiem brīvā krastmalā. DNF nr 2.
Mani pieviļ arī Vaartkapoen, izložņāju smalko objektu kvadrātcentimetriski, viss velti. DNF nr 3
Le vieux Molenbeek priekšā nosēžas indiešu svētais un iznīcina manu iespēju atrast kasti. DNF nr 4.
Neveicas arī Maximiliaanpark, tieši pie slēpņa stāv mantu kaudze, kāda ģimene pārvācas uz citu mitekli, turklāt nesteidzoties, melnu puišeļu apsargāta. DNF nr 5.
Viļos arī pie greznā indiešu betonmaisītāja, griezta ierūsējušā metālā, koordin;atas raustās un es meklēju pie ļoti nepareiza stūra, to saprotu krietni vēlāk. DNF nr 6.
Mani sāk pārņemt izmisums un sīks drebulis, arī nākamais slēpnis iet secen, vietu apsēdusi vasaras kafejnīca, turklāt - pārpilna ar nogarlaikotiem tūristiem. DNF nr 7.
Pusdienas ar draugiem un pēc pauzes rosos tālāk.
Madeleines kapelas stūrus pārmeklēju jau otro reizi, un atkal nekā. Vēlāk lasu citu logos, ka kaste, iespējams, pazudusi. DNF nr 8.
Slavenais Manneken Pis liek, tik ļaužu apsēsts un vienīgā potenciālā vieta tūristu apkrauta 15 minūšu laikā atrodas vien 1.3 sekundes, lai pārbaudītu nepamanāmi. nekā un DNF nr 9.
Lai arī pilnīgi skaidra vieta, nekas zalš neatrodas arī pie Ric Hochet's. Draugi sāk smīkņāt, es pārstāju smaidīt. DNF nr 10.
Es riņķoju un riņķoju ap Zenne un nekādīgies neprotos tam klāt tikt. Pārmeklēju pāris ticamos čuru stūrus, koordinātas lēkā un nolemju vērot netālo Baltās nakts priekšnesumu, acīm zaglīgi meklējot kasti. DNF nr 11.
Arī nākamais - Het zinneke, kurš meklējams 1.8 metru augstumā nav atrodams, un esmu viens no tiem, kuram  DNF, turklāt nr 12.
Līdz DNF nr 13 nemaz netieku. Esmu sapīcis par dienas spēles rezultātu 12:02 man par sliktu un uzburkšķu luksoforam, kurš ar savu sarkano nogriež man ceļu. nekavējoties sākas konfliktsituācija ar kādu arābu jaunekli, kurš iedomājies, ka mans šņāciens bija izšauts viņa virzienā. Kopā šķērsojam ielu un sākas konflikts. Izrādās, esmu nepareizajā rajonā ieklīdis, kur baltādainajiem vairs nav nekādas staigāšanas. Kad zēni sāk vicināt rokas, nolemju ar pazemojumu atkāpties, kāds pieskaras manai sejai un šo pieskārienu ilgojos noberzt.
Atvados, pagriežu muguru un eju prom, 2 džeki tur trešo, kurš kliedz un ārdās. Kārtējie rasistu izlēcieni, nekas īpašs, esmu jau pieradis.
Tomēr notikums liek mest mieru Spēlei un uzmeklēju draugus, kuri dzer vīnu kādā kafejnīcā. :)


vietējais laikraksts

"Projekta ietvaros ir paredzēta Vecās artēziskās akas pie Liepnas vidusskolas tamponēšana un artēziskā urbuma rezerves sūkņa USI, ar jaudu trīs litri sekundē, piegāde un montāža, kā arī papildus sms modēma uzstādīšana esošajiem sūkņiem otrajā pacēluma sūkņa stacijā."

man viss ir skaidrs.

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

melnais

manu opi greznoja kara laikā iegūtās rētas.
 tās viņam prieku nesagādāja, vien neērtības vecumdienās dēl sāpēm.
kas grezno mani?
svešs foto

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

darbības

Bahilu automātā izpildījos kā profesionāls bafilu automātu lietotājs.
Smējos visu ielu, pēc sakliegšanās ar savu bijušo. Bijušo autoskolas instruktoru.
Apmulsu, redzot, ka sirmais ekskolēģis nu strāda par ēdiena piegādātāju. 
Atcerējos, ka mīlu savu suni huligānu. 
Interneta neesamība darbā mani saniknoja.
Klausos un dungāju jocīgas dziesmiņas.
Nobrīnījos, ka printeris spēj izdrukāt arī tā, kā vajag.
Priecājos par tālredzību, no rīta sagatavojot salātus pusdienām.
Skumstu par ziņu, ka REM izbeidzina sevi.
Ilgojos brīvā sestdienas rīta.
Līksmoju, jo ir jau darbadienas beigas. :)



trešdiena, 2011. gada 7. septembris

acis




mani paralizējošā panika, kura mani pārņēma pirms nu jau gandrīz divām nedēļām, nelaimei piemeklējot manu ģimeni, joprojām neatslābstoši rosās.
lai arī laiks kārto visu un viss būs labi, uz dzīvi nākas skatīties ar citām acīm. 

cik gan neredzīgs esmu bijis!

otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Novele "VIJA"

pārpublicējums Nr 2

Darbības laiks - 16.01.2005. 12:27 - 15:48Darbības vieta - Rīgas kundziņa īpašums tālos laukos, kas citai Z kā dadzis acīs

LOMĀS - 
Dzērāja - Vija
Rīgas kundziņš - Jirzhi
Draugs - ON
Draudzene - KeiKei
Radu tanta - Tanta
Vijas mīļotais vīrietis - Fedja
Vijas sirdsdraudzene - Silva
Policists Vinogradovs
2 medmāsas, 1 šoferis
27 masu skatu dalībnieki no apkārtējām mājām.

12:27.
pavēsa janvāra diena. kāds auto ieslīd Rīgas kundziņa muižas pagalmā. šogad pirmo reizi. 
12:31
saņēmuši drosmi, no auto izrāpjas 3 ciemiņi - Jirzhi, ON, KeiKei. sasveicinās ar raudošu Tantu un vēro. 
12:45
vēro ļaužu baru, kurš sapulcējies ap kādu zemu Kritušu sievieti. ~ 45 gadi, 120 kg, maza uzblīdusi sejiņa, silti ģērbusies, acis vaļā, elpo, gandrīz nekustās, sejā - nenosakāmas baudas paliekas, siltā ziemas jaka notraipīta ar suņu mēsliem.
12:48
esot kaimiņu pagrabā lasījusi sev kartupeļus. iepriekšējā dienā 100-gadīgās mātes pensija. lasot -veldzējusi slāpes. pēcāk - HVZ kur gājusi un kā reiz pakritusi pavisam svešā pagalmā, mājās, kur nelieto grādīgus dzērienus gandrīz nemaz, tik alu jāņos.. un kur sētas ļaudis nezin kā rīkoties ar Kritušiem ļaudīm.
13:02
Dzērāja tiek mīļu draudzeņu roku uzsēdināta uz Mīļotā vīrieša transportlīdzekļa - koka ratiņiem kartupeļu maisu pārvadāšanai. ar cerību aiztransportēt uz mājām - 1.5 km attālumā esošajām Ezerlejām.
13:06
Dzērāja sēž ķerrā, eleganti pārceļ kāju savai sēdēšanas ērtībai un nobubina kaut ko.
13:07
Dzērāja ļauj sevi piesiet ar kaprona auklu pie ratiņiem.
13:09
Pēc 5 cm gara brauciena, Mīļotajam vīrietim esot pie stūres, ratiņi apgāžas un dzērāja krīt, atsitoties ar galvu pret sasalušo zemi. bum. 
13:14 - 13:27
Dzērājas draudzenes kliedz un lamā dzērāju, tā neko, saldi guļ.
13:27 - 13:34
Fedja lūdzas Jirzhi un On, lai ved Vijuci mājās ar auto - bl.. ti nah... ved bl... job svaju maķ, bl... ti nahu.... ved, ble viju ..suk.. ti nahu.. ble....pizd... nahu... - nu tādā garā. 
uz ko Jirzhi palūdz Fedjam pist pašam savu māti, savākt Vijuci un tīties prom no sveša īpašuma, piedraudod saukt policiju. 
13:34 - 13:47
uzmetot acis darbībai pagalmā, caur logu Jirzhi pārskaities vēro bik darbību, kura apsīkst. pagalmā paliek vien nekustīgs ķermenis. 
13:47 - 14:04
Izsamisušais Jirzhi ar KeiKei un On, kratoties vaļā no atbildības, nolemj Dzērāju aizvilkt uz 10 m attālumā esošo kaimiņu pagalmu, kā teik - iz kurienes tā nelaime nākusi, un tā teikt - kauc vai lai mirī tur nost.
14:05
ON ievēro, ka Vijai vaļā acis visu laiku.
14:06 - 14:12
stiepjot alkohola uzblīdināto ķermeni aiz kājām un rokām 3-jatā, noslīd i bikses, i jaka, i cepure. 
14:12
KeiKei aizskrien prom.
ON pasaka savu Dienas Viedalu - "apendicīts izgriezts".
Jirzhi saģērbj atpakaļ Dzērāju.
14:13
atskrien Vijas kaimiņš, vienā kreklā, tik priecīgs un ar pudeli, un pēc Jirzhī draudiem ar policiju, aizlēkā prom.
14:14
Tanta sasedz Dzērāju ar segu.
14:16
pagalmā savelkās visas Vijas draudzenes.
14:16 - 14:18
tiek nolemts saukt ātros (!!!) un tas tiek darīts.
- Glābēji, nu, kas ir?
- Mums te 1 sieviete guļ pagalmā...
- Apdegusi?
- Nē...
- Savienošu ar mediķiem. Kurš rajons?
- Alūksnes.
....
- Alūksnes slimnīca, kas noticies?
- Mums te 1 sieviete, sniegā guļ, .... atbraucām, laikam dzērusi. guļ un nekustās.
- kā sauc?
- Vija, laikam...
- kurā vietā?
- Gaujienā.
- savienošu ar Apes slimnīcu. tā tuvāk. 
- Paldies.
...
- ...jā, kas ir?
- labdien, te no Gaujienas pagasta, ...ciema, ... mājām, mums te 1 sieviete sniegā guļ, laikam sadzērusies, bet tāda jocīga, jau laiciņu guļ, bail, ka saindējusies..
- kā sauc?
- Vija.
- Vija?
iesaistās Vijas draudzenes - Veinberga!
- Vija Veinberga.
- ak Tā! gaidiet, braucam.
14:19
Vija beidzot aizver acis.
14:19 - 14:49
tiek gaidīta palīdzība. draudzenes zākā Viju un kliedz, tad skatās apmierināti 1 uz otru. saka, lai tā mau.. sprāgst nost, pagastam miers būšot, Vinogradovs jau izbesijies šito mau... vākdams utt.
14:50
Vija nekustīgi guļ jau gandrīz 3 stundas.
14:51
Vija pakustina kāju
14:52
Tanta joprojām sabēdājusies raud.
14:53
Vijuča draudzeņu sarunu šovs. nenobrīnīties. Fedja esot ar tiem ratiem aizvedis karpeļus mājās. varot tak sasalt, ibijomat!
14:56
pie apvāršņa parādās ātrās palīdzības mašīna.
14:57
Vija slienas sēdus, Silva - bailēs no nepamatota AP izsaukuma draudošām soda naudām - meklē spaini lai nosistu Viju, vai 1kārši apdullinātu. Visas draudzenes kliedz vēl skaļāk. 
KeiKei, ON un Jizhi ķiķina. 
14:58
AP iebrauc pagalmā.
14:59
Vijucis tup. katrā pusē pa medmāsai.
- nu, kas jums te noticies? kā sauc cietušo?
- Vija. Vija Veinberga.
- Nu, Vijiņ, dzērusi esat? nu, ko ta dzērāt?
Un Latvijas lauku sieviešu paraugs, ikviena Latvijas Fjodora sapnis, gādīgā māte saviem pusdebīlajiem bērniem, ciema bieds, sieviete, kura pēdējos savas dzīves 42 gadus nav bijusi skaidrā, sieviete, kuru grūti nosaukt par sievieti, Vija, kura nav izrādijusi ne1 dzīvības pazīmi pēdējo 3 stundu laikā, ak dzērāja Vija atver savas ačteles, lai paraudzītos uz jauko pasauli un un skaidrā valsts valodā paziņotu:
- VIENU ALU.

15:07
Vija, ak Vija dodās prom.
15:08
Tanta pārstāj raudāt un pajautā vai dzersim tēju.
15:09 - 15:48
mazliet parunājam. tomēr - esam ciemos.:)

BEIGAS.



piektdiena, 2011. gada 19. augusts

kamieļu medības - 13


Kāds muskuļots spēkavīrs ar kailām rokām dauza milzu naglas biezā dēlī, loka metāla caurules un mētā smagas hanteles tirgus laukuma vidū. Publika ekstāzē spiedz, tas satracina un sajūsmina spēkavīru un viņš rāda aizvien jaunus trikus, rauj ar zobiem sadzītās naglas ārā un mazliet dejo

Pēc fantastiskā priekšnesuma, ar metro esam pilsētas centrā. Valdības ēkas, nepieejamas, neskaitāmu strūklaku ieskautas, Māte Dzimtene, dažādi jaukumi, kuri tik ļoti kontrastē ar tuksnesī redzēto iemītnieku pieticību un nabadzību. Meklējam kādu muzeju, kuru tā arī neatrodam, toties atrodam lielveikalu, kurā tiek filmēta kečupa reklāma. Ceļojuma laikā esam nobaudījuši teju vai visus tradicionālos ēdienus – plovu, šašliku, šurpu, mastavu, lagman, un bez kečupa. Somas kļuvušas smagākas, tas jo jūtams, bet nolemjam kājām doties uz lidostu. Laiks pietiek. Kā skumjas atvadas gājiena finišā mūs pārsteidz lietus.




Esam izgājuši caur neskaitāmām pārbaudēm un kontrolēm, bija nepieciešamas tieši 4 stundas, lai tiktu lidmašīnā. Kā brīnišķīgu balvu saņemam sēdvietas biznesa klasē. Kāds vecs uzbeku vīrs lidostas tualetē, pirms atgriešanās USA pie saviem labākas dzīves meklējumos aizceļojušajiem bērniem, neatrodot roku slaukāmās salvetes, dusmīgs pie sevis burkšķ – jobanij kišlak.


Es gan tā nedomāju. 
Esmu laimīgs un priecīgs par piedzīvoto.


kamieļu medības nr 14
Labrīt, Rīga!




kamieļu medības - 12


Rīts tikpat dzestrs kā iepriekšējā dienā. Izdrebinamies uz kazu piespirota ceļa un pēc brīža nostopējam laipnu šoferi, kurš aizbrauks sazin kur, bet pēcāk būs atpakaļ un savāks mūs un novedīs lejā uz vilcienu. Gaidot, transportu, sēžam uz somām un vērojam Mišas ēstuves galdiņu izkārtošanas rituālu un ceru, ka tie divi citi viesi atnāks brokastīs. Yei! Satūcamies un laižam lejā. Uz brītiņu apstājamies pie dambja, lai uztaisītu pāris lieliskas bildes. Bariem cilvēku slauka ceļa malas, - tā esot pakazuha, tepat kalnos esot prezidenta rezidence, re, brīvdienās braukšot atpūsties, tad nu visi rosās. 



Braucot ar RVR vilcienu uz Taškentu, saprotam, kāpēc visi logi lielākoties ir izsisti. Jaunieši met ar akmeņiem garām braucošajam vilcienam, daži pasažieri met no iekšpuses ar tomātiem un iekšā samestajiem akmeņiem- garāmgājējiem. Vagonā ielido sauja akmeņu, kas liek satrūkties. Pēc mirkļa, kā atbilde, kāds dārzenis nosvilpj uz pārbrauktuves stāvošam pārmijniekam gar cepuri. Lieliska izklaide. Ceru izdzīvot līdz brauciena beigām.



Pilsētā viss mierīgi, tā pati svelme un cilvēku drūzma. Ar metro tiekam rajonā, kurā esam iecerējuši atrast kārtējo B&B. Neesam mazgājušies dažas dienas, ceram tik dušā. Izlaužamies caur pārpildītu tirgu, piekrautu milzu arbūzu kalniem un esam kārotajā vietā, bet ak mūžs! Vietu neesot, tieši tūlīt piebraukšot kāds vesels autobuss ar tūristiem. Toties saimnieks sazvana kādu draugu, kurš arī izērējot istabas, tūlīt atnākšot mums pakaļ. Tikmēr pļāpājam ar saimnieku, ar viņa laipnu pamudinājumu  raujam no koka un ēdam ĪSTAS hurmas. Pēdējā nakts šajā zemē, mūsu naktsmītnes saimnieks – profesors, kurš vada ceļojumu firmu, lasa lekcijas universitātē un izīrē dažas telpas viesiem. Pēc izsmeļošas lekcijas par Timura gaitām un baisām leģendām, ejam pilsētā pa mazām ieliņām, kur bērni spēlējas un suņi gulšņā.



Klaiņojam gar perfekti atjaunotām un sakoptām mošejām, pērkam zīda šalles mammām, nopērku dayre – tradicionālo uzbeku sitamo instrumentu. Esam jau atsvešinājušies no pilsētas burzmas savās klaidoņu gaitās, tāpēc sajūtas ir mazliet jocīgas. Neapzināti cenšamies izvairīties no dzīvākajām ielām, sēžam skaistā parciņā un klausāmies reliģiskos dziedājumus. Vakariņās – lagman. Makaronu ēdiens, pārliets ar īpašu mērci un gaļas gabaliņiem. Mājās profesors mūs izklaidē ar žēlabām par meitas kāzu izmaksām, par tradīcijām, uzskatiem, sadzīves problēmām un politisko situāciju. Lai arī inteliģents, tomēr pedantiskais patriarhs izrādās ar visai šauru skatienu uz pasauli. Esot bijis pat Maskavā. Un ir šausmās par neprecētās Dainītes rīcību, ceļojot pa pasauli.

Naktī pārrodas no RTU izmestais istabas biedrs pakistānietis un skaļi lūdzas visu nakti blakus manai gultai, sagriezies pret Svēto vietu Meku un dauzot galvu pret grīdu. 
Cenšos neelpot.  :)



 



trešdiena, 2011. gada 17. augusts

kamieļu medības - 11


- Vodu padaļi! Mūs modina kliedziens un dauzīšanās aiz durvīm. Trubas dūc un rīb un grab un šņāc, metamies nodrošināties ar tīrā ūdens krājumiem. Brokastīs mums esot jāiet pie Mišas. Tur arī varēšot sarunāt pacēlāju, ja gribot tikt augšā pa ērto. Klausos nočnoj admiņistrator padomos un sāku ieklausīties sevī. Vēderā burzguļo vakardienas šņabis ar kolu, zinu ko tas nozīmē. Tas liek man pārbīlī sākt svīst. Caureja. 
Miša rīta agruma dzestrumā, savā ceļmalas iestādījumā izkārto pāris plastmasas galdiņus un cep omleti maniem draugiem. Es sēžu un cenšos nedomāt par iespēju skriet ap stūri, lai nesabojātu smīkņājošajiem jauniešiem apetīti. Kad pieveru acis, it kā no spožās saules, šķiet, ka iedomīgi dzirdu ķiķināšanu. Protams, pacēlājs darbojas, ja ir grupa sākot no 11 cilvēkiem. Mēs neesam 11, tāpēc ātri vien nolemjam kāpt. Par mūsu paziņojumu uzrāpties līdz ledājiem, Miša, acīm smejoties vēro Dainītes balerīnpastaliņās ieautās kājas un stāsta par nosalušiem cilvēkiem, aprīkojuma un instruktora nepieciešamību. Mēs varot paieties un pavērot pieminekļus bojāgājušiem alpīnistiem. Nejūtamies satriekti no dzirdētā, bet sparīgi sākam ceļu pretī kam ļoti skaistam.




Tas, kas izrādās ar roku aizsniedzams, patiesībā ir daudzu stundu gājiens. Ejam gar izžuvuša strauta gultni arvien augstāk, līdz tiekam pie paša ūdenskrituma, kurš pazūd akmeņos. Kājas slīd, bet uzrāpjamies cik augstu vien varam un noskatamies simts kazu, pāris ganiņu uz strautu padzerties gājienā. Kaziņas iztālēm pār kalnu kori rāpjas kā skudru virtene, skats ir mīlīgs un aizraujošs. Mirklis un garā virtene lēkā ciema virzienā. Draugi nolemj pāriet kori pa augšu, es – glābējogles saēdies rāmi steberēju pa apakšu. Drīz vien redzu 2 mazus melnus punktiņus kur augšā un viņi, iespējam, 1 punktiņu lejā.. Es neesmu ietaupījis laiku uz attālumu, tāpēc jūtos priecīgs redzot ka mani gaida. Ak, jā, pie manis ir ēdiena krājumi! Dodamies augšā ar mērķi papikoties. Kāpiens ir sasodīti grūts, sākumā ejam pa kazu taku, pēcāk pa nogruvuma sanestiem milzu akmeņu krāvumiem. Kājas ir atsistas, vēders rosās, galvā dun no piepūles. Dainīte ir varonis, ar apskaužamu spēku lieliskā meitene turas mums līdzi. Es turos līdzi Andrītim, tādejādi viņš ir tas, kurš velk mūs visus augšup. Kādā atpūtas brīdī esam izsmējušies līdz asarām, iedomājoties par TurBaza administratori, kura sargā mūsu mantas un atgriežoties tie pieķerta ar Dainītes mīļāko topiņu mugurā un mūsu pretcaurejas oglīšu krājumu noēstu melnu muti, taisnojoties, ka viss esot kārtībā un nekas neesot pazudis. Atceroties smieklu lēkmi, jāapstājas un jāpasmejas. 




Sākas pavisam stāvs kāpiens, zeme ir piemirkusi un lejā ripo akmeņi. Pamanos gandrīz nogalināt Dainīti, paliels, manis izkustināts, akmens aizripo viņai pavisam blakus, lai arī cenšamies neiet viens aiz otra. Tiekam līdz uz milzu akmens saķērušos akmens kaudzes izbīdījuma, Dainīte nolemj kāpt atpakaļ, Andrīc vēl mazliet augstāk. Esmu nomocījies, palieku pa vidu, no saulē sasilušiem akmeņiem ierīkoju sev ērtu krēsliņu, esmu laimīgs. Sēžu, vēroju lielisko skatu, spēlēju vargānu, Dainīte kaut kur lejā applaudē, lai arī gandrīz neredzama, skaņa liekas blakus izcelsmes un ļoti pat labi dzirdama. Andrulis ir atpakaļ, tiešām ticis līdz sniega sākumam. Mazliet rāmi pūšamies un sākam ceļu lejā un tas ne vieglāk kā ceļš augšup. 
Neaprakstāmi skaisti visapkārt.




Bāzē viss mierīgi. Ir uzradušies vēl divi ceļotāji, zāļu krājumi vien manis notērēti. Rīt piektdiena, tāpēc tiekam ieaicināti uz kafejnīcu, tepat blakus istabiņā. Piektdienās tā esot vaļā un varot dabūt pat karstu šokolādi. Iestādes vieta izskaidro, kāpēc gaitenī ar tukšām dzērienu pudelēm piebāzta izlauztā ugunsdzēsēju aprīkojuma kaste. Vēlamies vakariņot uz jumta, tomēr durvis uz trepju telpu ir aizmetinātas, esot arī apsardze, tā paskaidro pēkšņi nopietna kļuvusī saimniece. Un jo vairāk sabēdājas, kad paziņojam, ka rīt no rīta dodamies prom. Toties pēc brīža atplaukst un aicina mūs braukt atkal, ziemā, kad te esot daudz cilvēku, visi sportojot un priecājoties. Protams, apsolam. Atstājam arī knapi izdzerto šņabi istabiņā, nākamajā rītā ejot prom. Esi svētīta, TurBaz iemītniece!





 

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

kamieļu medības - 10



7:00 sākam kāpienu. Izrādās esam nakšņojuši skaistā ielejā, tirkīzzilas upes krastā. Sākumā ejam pa asfaltētu taku, tad nogriežamies un pazūdam kādā akmens spicītē. Brokastis. Maize un Rīgas šprotes, protams. Ar katru soli skats paliek jo iespaidīgāks, mājeles pārvēršas mazos klucīšos, upe, sīkā strautiņā. Tūcamies augšā un lejā ar visu iedzīvi, ik pa laikam atpūšoties. Andrīc lēkā pa priekšu, mēs ar Dainīti nopakaļus. Kādā virsotnē atrodam lūgšanu kociņu, visu krāsainu lentīšu pilnu. Kāpiena karstums mijas ar stāvēšanas vēsumu, joka pēc sakuram milzu uguni no sausiem dzeloņkrūmiem, kuri nav patikuši pat akmeņgrauzējām kazām. Tālumā kalni, sniegotām virsotnēm. Klaigājam, no priekiem. Atbalsis atkliedz pretim. Diemžēl valodā, kuru nesaprotam, tāpēc nākas atrast mandeļkoku birzi. Raža jau sen novākta, salasam vien pāris saujas draugiem, kuras sajauksim ar lejā esošā tirgū pirktajām mandelēm vēlāk.



Esam noguruši un izmetuši krietni līkumu, neskaitāmus augšā un lejā, sākam garo ceļu lejā. Pa labi paliek milzu dambis, priekšā pasaku ciematiņs Hodžakenta (Xo’jakent), tiesa gan, lejā realitāte ir pavisam cita. Yeh. Pēdējais kāpiens pa stāvu klints sienu un esam uz ceļa. Pāri upei un ejam ēst zupu ēstuvē, kura iebūvēta starp ceļu un klintsienu, pa kuru tek neskaitāmi avotiņi un augšā izrādās karavīru kapi. Kontrasts ar iepriekšējās dienās piedzīvoto nebeidzamo līdzenumu, sausumu ir iespaidīgs. Sapērkam pārtiku un sarunājam kādu vīru, lai mūs aizved dziļāk, uz Chimgan. Tas ir tepat blakus, bet braucot pa serpentīnām, tas izrādās krietns gabaliņš. Aiz katra līkuma atklājas lieliski dabas skati, kuri man liek aizmirst pievērt muti. Šoferis žēlojas par dārdzību un dažādām valsts pastrādātajām netaisnībām.



Brauciens ir galā, mēs stāvam pie vairākām pusagruvušām 9stāvīgām blokmājām. TurBaz. Ilgi meklējam, līdz atrodam kādu sīciņu, bet ļoti priecīgu sievieti, nočnoj admiņistrator. Telefonsarunas ar saimniekiem un mums atvēl 2vietīgu istabu 2 stāvā, virs mums pārējie 7 stāvi – bez logiem un neapdzīvoti. Ātri pārbūvējam mitekli par 3vietīgo. Iekšā ir silti, jo nepārtraukti darbojas elektriskais sildītājs – metāla ķeblītis ar nokaitētu sarkanu spirāli vidū. Ūdens 2 x dienā, 8:00 un 20:00. 30 minūtes, toties tīrs – no kalniem. Viņa mūs pamodināšot, lai nebēdājot. Vannas istabā salikti trauki ūdens uzglabāsanai, arī metāla bļoda uzsildīšanai. Dušas stūrī milzu sienāža atliekas. Tomēr nav ne vainas, sīkā sieviete runā tik priecīgi un lepni, stāstot par daudzajiem viesiem, par sportistiem un izklaides iespējām, par krāšņumu apkārt un mēs ticam viņai, smaidam un priecājamies līdzi. Viņa te dzīvo jau daudzus gadus, piedzīvojusi spožos laikus, nu kopā ar savu mazo meitiņu, un rādās, ka dzīvos vēl ilgi, kamēr pāri sagrūs TurBaza neapdzīvotie un sapostītie korpusu augštāvi. Izejam vakara pastaigā, palūkoties, kas notiek apkārt. Apkārt ir rietošas saules pielieta ieleja, spožs sniegs kalnu virsotnēs, rudenīgi sakrāsoti koki, kastaņi un ozoli. Skaisti. Vakarā no priekiem iedzeram alkoholisku kokteili un noguruši čučam nost. Tobrīd es vēl nezinu, ka šo iedzeršanu nākamajā dienā nožēlošu.