Rīgas lidostas WC kāds melnīgsnējs jaunietis jautā, kā darbojas ūdens krāns. Parādu un paskaidroju, ka automātiski - vajag vien pielikt klāt roku un darbosies, tādejādi atvieglojot jaunā uzbeka pūles un aiztaupot krānu no bojāejas . Esi sveiks, Uzbekistānas priekštvēstnesi! J
Laisks piecu stundu lidojums reisā Ņujorka – Rīga – Taškenta, un beidzot izkāpjam iedomātajā laimes un siltuma pilsētā. Esmu deklarējis vien foto aprīkojumu, 5 eiro, 100 dolārus un aspirīna tabletes. Tā vajag. Stāvam valstī iebraukt gribētāju rindā un nedomājam par pēc pāris nedēļu priekšā esošo ārā tikšanu. Kāds nelaimīgs vācietis esot iesprūdis un netiek mājās jau 3 mēnešus, dēļ nelikumīgi aizpildītiem dokumentiem. Ja viņam nākas dzīvoties pa Taškentas lidostu, tad varu tikai nopūsties, piesmēķēts, piespļaudīts ir it viss, lai nomazgātu rokas, iespējams, jāsadraudzējas ar lidostas priekšnieku. Imigrācijas darbiniekiem der manas abas vīzas – derīgā divreiz iebraukt atļaujošā un jau anulētā – vēstniecības kļūdaini izsniegtā. Lielisks piedzīvojums un izsmiešanās mūs gaida pie bagāžas slīdlentas, kur ceram sagaidīt savas mugursomas. Pa lentu slīd neskaitāmas milzu pakas ar sadzīves tehniku, traukiem un milzu lustrām – lietas, kuras atceļojušas no pašas Amerikas kopā ar mums, lai arī esam pievienojušies vien pusceļā. Kamēr īpašnieki skaidrojas ar ierēdņiem, Milzu kastes nāk ārā viena pēc otras, neskaitāmā daudzumā, sāk drūzmēties, iesprūst, krīt un šķīst. Beidzot pāris savu somu gaidītāji metas uz milzu ātrumā slīdošās lentas, tieši paku izraisitajā haosā, lai ieviestu kārtību. Skats ir smieklīgs, smejamies, mums piebalso vēl pāris ceļotāji, bet esam no sirds pateicīgi un laimīgi, kad ceļš atbrīvojas un redzam sengaidītās un nu mums pretim slīdošās somas. Pāris joki ar ierēdņiem un mūs pārņem Taškentas svelme, izejot no lidostas ēkas.
Mūs pārņem svelme, tieši tāpat, kā milzu taksistu bars, kuri iesūc mūs savā pūlī un lido apkārt kaitinošāk kā odi un knišļi siltā pirmsjāņu vakarā gar tieši ausīm. Mēs neatrodam naudas mainītavu, jo lidostas ēkā esošā jau ir slēgta, gandrīz nav ne jausmas, kas ko maksā. Mums ir pieredze ar taksistiem un pakalpot gribošiem censoņiem jau ceļojot iepriekš pa postpadomju valstīm, taču lidojuma nogurdināti, ļaujamies un tiekam iestumti smalkā žigulītī, lai kopā ar nu jau 2 labakajiem draugiem dotos naktsmītnes meklējumos. Sarakstā mums lētās viesnīcas, Dainīte sašķobās un mēs visi uzreiz piekrītam atteikties no kaukāziešu kopmītnēm. Braukalējamies apkārt un beidzot dabūjam vietu kādā viesnīciņā. Draugi aizžiguļo tālāk, mazliet uzrīkodami naudas skandālu, bet beigās izrādīsies, ka esam pat ļoti pārmaksājuši. J Istabiņā ir duša, Andrīc iekārtojas 2 gultām pa vidu uz grīdas, pārdesmit dolārus samainam pret visu pasaules slimību un netīrības apsēstu naudas kaudzi un ejam ārā meklēt metro, lai nokļūtu pilsētas centrā, kurā esam iecerējuši paēst. Esam izsalkuši kā vilki, tāpēc pārāk neiespringstam, kad jau krēslas pārņemtajā pilsētā, redzam kādu krievu ēstuvi, kurā droši brienam iekšā, nebaidīdamies no vistu un lāču izbāzeņiem un visnotaļ interesantu slāvLido stila interjeru. Viss ir lieliski, lieliskais ēdiens un alus lielisko garastāvokli uzlabo vēl vairāk. Laukā jau nakts, bet mums plānā satikt Gati, kurš ir viens no Latvijas prezidenta Āzijas ceļojuma līdzkomandas cilvēkiem un tieši šajās dienās viesojas Uzbekistānā. Pilsētā pie katra laternas staba karājas Latvijas un Uzbekistānas karogi, jūtamies pavisam labi un priecīgi. Esam ielūgti uz viesībām viesnīcā, kur mitinās Valda ceļabiedri, tiekam līdz Timura piemineklim kā orientierim, pabildējamies un dodamies viesnīcas virzienā, lai nākamajās 30 minūtēs apmaldītos tā, ka vairs nav ne mazākās nojausmas, kur esam. Ielas ir tukšas un grandiozas, jūtama padomju pakazuhas elpa. Cilvēku nav, tāpēc gavilējam, ieraugot 3 Glābējkomandas meitenes nākot pretim. Vārds pa vārdam un viņas ir gatavas mūs aizvest ar savu smalko džipu (!) uz viesnīcu, kura izrādās ir diezgan tālu. Izrādās, ka auto īpašniece strādā Parex bankās Taškentas filiālē, un bija pārsteigta, ka Parex izrādās Latvijas izcelsmes banka, ne uzbeku. Brauciens izglābj vakaru. Zvanu Gatiņam, kurš tūcās no Oficiālajām vakariņām ar sadāvinātajām servīzēm, paklājiem un meloni pie mums. Brīdis un esam marmoru, kristālu, paklāju dekorētā telpā, kuras vidū uzrīkojam viesību galdu. Sanāk bars latviešu ceļotāju, kuru padomi un stāsti par piedzīvojumiem apceļojot Āziju, ir klausīšanās vērti. Ir jautri. Vakars ievelkas, braucam nakts vidū mājās ar taksi, samaksājot 2 sviestmaižu cenu. Jēzīt, pāris stundas un jāceļas. Valdis un co dodas uz Bukhara, mēs uz Samarqand. Arlabunakti!
