Tallinas ielas pieturā uz soliņa sēdēja dzīves pabērnu pārītis.
Viņa - nebēdnīgi šupojot kājeles, skatoties zem smalkas panamkas urbināja deguna, pazūdot rādītājpirkstelim visā garumā kkur iekšā.
Dāmas dzīvesdraugs to redzot, maigi sarāja savu dāmu un brīdi parakājies savā maisā, izvilka šņaucamdrānu, kuru puņķēde līksmi lika lietā.
Zīdainīša lācīti. Gaiši rozā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru