Rīts tikpat dzestrs kā iepriekšējā dienā. Izdrebinamies uz kazu piespirota ceļa un pēc brīža nostopējam laipnu šoferi, kurš aizbrauks sazin kur, bet pēcāk būs atpakaļ un savāks mūs un novedīs lejā uz vilcienu. Gaidot, transportu, sēžam uz somām un vērojam Mišas ēstuves galdiņu izkārtošanas rituālu un ceru, ka tie divi citi viesi atnāks brokastīs. Yei! Satūcamies un laižam lejā. Uz brītiņu apstājamies pie dambja, lai uztaisītu pāris lieliskas bildes. Bariem cilvēku slauka ceļa malas, - tā esot pakazuha, tepat kalnos esot prezidenta rezidence, re, brīvdienās braukšot atpūsties, tad nu visi rosās.
Braucot ar RVR vilcienu uz Taškentu, saprotam, kāpēc visi logi lielākoties ir izsisti. Jaunieši met ar akmeņiem garām braucošajam vilcienam, daži pasažieri met no iekšpuses ar tomātiem un iekšā samestajiem akmeņiem- garāmgājējiem. Vagonā ielido sauja akmeņu, kas liek satrūkties. Pēc mirkļa, kā atbilde, kāds dārzenis nosvilpj uz pārbrauktuves stāvošam pārmijniekam gar cepuri. Lieliska izklaide. Ceru izdzīvot līdz brauciena beigām.
Pilsētā viss mierīgi, tā pati svelme un cilvēku drūzma. Ar metro tiekam rajonā, kurā esam iecerējuši atrast kārtējo B&B. Neesam mazgājušies dažas dienas, ceram tik dušā. Izlaužamies caur pārpildītu tirgu, piekrautu milzu arbūzu kalniem un esam kārotajā vietā, bet ak mūžs! Vietu neesot, tieši tūlīt piebraukšot kāds vesels autobuss ar tūristiem. Toties saimnieks sazvana kādu draugu, kurš arī izērējot istabas, tūlīt atnākšot mums pakaļ. Tikmēr pļāpājam ar saimnieku, ar viņa laipnu pamudinājumu raujam no koka un ēdam ĪSTAS hurmas. Pēdējā nakts šajā zemē, mūsu naktsmītnes saimnieks – profesors, kurš vada ceļojumu firmu, lasa lekcijas universitātē un izīrē dažas telpas viesiem. Pēc izsmeļošas lekcijas par Timura gaitām un baisām leģendām, ejam pilsētā pa mazām ieliņām, kur bērni spēlējas un suņi gulšņā.
Klaiņojam gar perfekti atjaunotām un sakoptām mošejām, pērkam zīda šalles mammām, nopērku dayre – tradicionālo uzbeku sitamo instrumentu. Esam jau atsvešinājušies no pilsētas burzmas savās klaidoņu gaitās, tāpēc sajūtas ir mazliet jocīgas. Neapzināti cenšamies izvairīties no dzīvākajām ielām, sēžam skaistā parciņā un klausāmies reliģiskos dziedājumus. Vakariņās – lagman. Makaronu ēdiens, pārliets ar īpašu mērci un gaļas gabaliņiem. Mājās profesors mūs izklaidē ar žēlabām par meitas kāzu izmaksām, par tradīcijām, uzskatiem, sadzīves problēmām un politisko situāciju. Lai arī inteliģents, tomēr pedantiskais patriarhs izrādās ar visai šauru skatienu uz pasauli. Esot bijis pat Maskavā. Un ir šausmās par neprecētās Dainītes rīcību, ceļojot pa pasauli.
Naktī pārrodas no RTU izmestais istabas biedrs pakistānietis un skaļi lūdzas visu nakti blakus manai gultai, sagriezies pret Svēto vietu Meku un dauzot galvu pret grīdu.
Cenšos neelpot. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru