mēs mazliet kavējām. piebraucot pie Ulubeles - Rīgas dzīvnieku patversmes, tās kura Līčos, ļaužu un auto ka biezs un brauc tik klāt. slēpņotāju nelielās kopienas lielais pulks, kuri par spīti pārceltajai Lielajai talkai, kopā pulcējas, lai darītu labas lietas.
šī patiešām nav sapņu zeme, lai arī Ulubele. neviens te nav patiesi laimīgs dzīvojot. astaiņi bikli laimīgi ir tobrīd, kad viņi satiek Savējos, kuri beidzot ir ieradušies pakaļ.
esmu rūdīts dzīvnieku draugs ar labu pieredzi brīvprātīgo darbos dzīvnieku patversmēs. esmu redzējis labas un prātam neaptverami drausmīgas lietas.
un es joprojām nebeidzu brīnīties par to mīlestību, ko dzīvnieks spēj dod cilvēkam pat pēc pārdzīvotiem šaušalīgiem notikumiem, pilniem bada, slāpju, sāpju, asiņu un bēdu, kura stāstu scenārists ir cilvēks.
Ulubelē dara visu, lai dzīvnieks būtu aprūpēts to brīdi, pirms viņš satiek Savējos. tomēr pašu un esošo draugu spēku nepietiek, lai dzīvnieks saņemtu arī mazliet cilvēka pieskārienu un privātāku uzmanību.
vismaz brīdi aizejot pastaigā nostāk no milzīgā trokšņa, patversmes dzīvnieku stresa brīžos.
tas bija pavisam dabiski, ka man kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols, redzot lielo cilvēku pulku, savestās dāvanas un rosības prieku.
saliekot mazos darbiņus kopā mēs šodien izdarījām lielas lietas. zāģi rūca, cirvji klaudzēja. raka un slaucīja.
glaudīja un bužināja. skrēja un smēja.
es gribu ticēt, ka pienāks diena, kad dzīvnieku patversmes būs tukšas un nevajadzīgas.
tās būs dienas, kurās pasaule būs kļuvusi tik ļoti laimīgāka.
šis pasākums bija daļa no gatavošanās lielajam http://megariga.lv/, kurš risināsies šovasar, 12. – 14. jūlijā, Rīgā. tiekamies!
uzzini sīkāk par Ulubeli - www.ulubele.org
