otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Novele "VIJA"

pārpublicējums Nr 2

Darbības laiks - 16.01.2005. 12:27 - 15:48Darbības vieta - Rīgas kundziņa īpašums tālos laukos, kas citai Z kā dadzis acīs

LOMĀS - 
Dzērāja - Vija
Rīgas kundziņš - Jirzhi
Draugs - ON
Draudzene - KeiKei
Radu tanta - Tanta
Vijas mīļotais vīrietis - Fedja
Vijas sirdsdraudzene - Silva
Policists Vinogradovs
2 medmāsas, 1 šoferis
27 masu skatu dalībnieki no apkārtējām mājām.

12:27.
pavēsa janvāra diena. kāds auto ieslīd Rīgas kundziņa muižas pagalmā. šogad pirmo reizi. 
12:31
saņēmuši drosmi, no auto izrāpjas 3 ciemiņi - Jirzhi, ON, KeiKei. sasveicinās ar raudošu Tantu un vēro. 
12:45
vēro ļaužu baru, kurš sapulcējies ap kādu zemu Kritušu sievieti. ~ 45 gadi, 120 kg, maza uzblīdusi sejiņa, silti ģērbusies, acis vaļā, elpo, gandrīz nekustās, sejā - nenosakāmas baudas paliekas, siltā ziemas jaka notraipīta ar suņu mēsliem.
12:48
esot kaimiņu pagrabā lasījusi sev kartupeļus. iepriekšējā dienā 100-gadīgās mātes pensija. lasot -veldzējusi slāpes. pēcāk - HVZ kur gājusi un kā reiz pakritusi pavisam svešā pagalmā, mājās, kur nelieto grādīgus dzērienus gandrīz nemaz, tik alu jāņos.. un kur sētas ļaudis nezin kā rīkoties ar Kritušiem ļaudīm.
13:02
Dzērāja tiek mīļu draudzeņu roku uzsēdināta uz Mīļotā vīrieša transportlīdzekļa - koka ratiņiem kartupeļu maisu pārvadāšanai. ar cerību aiztransportēt uz mājām - 1.5 km attālumā esošajām Ezerlejām.
13:06
Dzērāja sēž ķerrā, eleganti pārceļ kāju savai sēdēšanas ērtībai un nobubina kaut ko.
13:07
Dzērāja ļauj sevi piesiet ar kaprona auklu pie ratiņiem.
13:09
Pēc 5 cm gara brauciena, Mīļotajam vīrietim esot pie stūres, ratiņi apgāžas un dzērāja krīt, atsitoties ar galvu pret sasalušo zemi. bum. 
13:14 - 13:27
Dzērājas draudzenes kliedz un lamā dzērāju, tā neko, saldi guļ.
13:27 - 13:34
Fedja lūdzas Jirzhi un On, lai ved Vijuci mājās ar auto - bl.. ti nah... ved bl... job svaju maķ, bl... ti nahu.... ved, ble viju ..suk.. ti nahu.. ble....pizd... nahu... - nu tādā garā. 
uz ko Jirzhi palūdz Fedjam pist pašam savu māti, savākt Vijuci un tīties prom no sveša īpašuma, piedraudod saukt policiju. 
13:34 - 13:47
uzmetot acis darbībai pagalmā, caur logu Jirzhi pārskaities vēro bik darbību, kura apsīkst. pagalmā paliek vien nekustīgs ķermenis. 
13:47 - 14:04
Izsamisušais Jirzhi ar KeiKei un On, kratoties vaļā no atbildības, nolemj Dzērāju aizvilkt uz 10 m attālumā esošo kaimiņu pagalmu, kā teik - iz kurienes tā nelaime nākusi, un tā teikt - kauc vai lai mirī tur nost.
14:05
ON ievēro, ka Vijai vaļā acis visu laiku.
14:06 - 14:12
stiepjot alkohola uzblīdināto ķermeni aiz kājām un rokām 3-jatā, noslīd i bikses, i jaka, i cepure. 
14:12
KeiKei aizskrien prom.
ON pasaka savu Dienas Viedalu - "apendicīts izgriezts".
Jirzhi saģērbj atpakaļ Dzērāju.
14:13
atskrien Vijas kaimiņš, vienā kreklā, tik priecīgs un ar pudeli, un pēc Jirzhī draudiem ar policiju, aizlēkā prom.
14:14
Tanta sasedz Dzērāju ar segu.
14:16
pagalmā savelkās visas Vijas draudzenes.
14:16 - 14:18
tiek nolemts saukt ātros (!!!) un tas tiek darīts.
- Glābēji, nu, kas ir?
- Mums te 1 sieviete guļ pagalmā...
- Apdegusi?
- Nē...
- Savienošu ar mediķiem. Kurš rajons?
- Alūksnes.
....
- Alūksnes slimnīca, kas noticies?
- Mums te 1 sieviete, sniegā guļ, .... atbraucām, laikam dzērusi. guļ un nekustās.
- kā sauc?
- Vija, laikam...
- kurā vietā?
- Gaujienā.
- savienošu ar Apes slimnīcu. tā tuvāk. 
- Paldies.
...
- ...jā, kas ir?
- labdien, te no Gaujienas pagasta, ...ciema, ... mājām, mums te 1 sieviete sniegā guļ, laikam sadzērusies, bet tāda jocīga, jau laiciņu guļ, bail, ka saindējusies..
- kā sauc?
- Vija.
- Vija?
iesaistās Vijas draudzenes - Veinberga!
- Vija Veinberga.
- ak Tā! gaidiet, braucam.
14:19
Vija beidzot aizver acis.
14:19 - 14:49
tiek gaidīta palīdzība. draudzenes zākā Viju un kliedz, tad skatās apmierināti 1 uz otru. saka, lai tā mau.. sprāgst nost, pagastam miers būšot, Vinogradovs jau izbesijies šito mau... vākdams utt.
14:50
Vija nekustīgi guļ jau gandrīz 3 stundas.
14:51
Vija pakustina kāju
14:52
Tanta joprojām sabēdājusies raud.
14:53
Vijuča draudzeņu sarunu šovs. nenobrīnīties. Fedja esot ar tiem ratiem aizvedis karpeļus mājās. varot tak sasalt, ibijomat!
14:56
pie apvāršņa parādās ātrās palīdzības mašīna.
14:57
Vija slienas sēdus, Silva - bailēs no nepamatota AP izsaukuma draudošām soda naudām - meklē spaini lai nosistu Viju, vai 1kārši apdullinātu. Visas draudzenes kliedz vēl skaļāk. 
KeiKei, ON un Jizhi ķiķina. 
14:58
AP iebrauc pagalmā.
14:59
Vijucis tup. katrā pusē pa medmāsai.
- nu, kas jums te noticies? kā sauc cietušo?
- Vija. Vija Veinberga.
- Nu, Vijiņ, dzērusi esat? nu, ko ta dzērāt?
Un Latvijas lauku sieviešu paraugs, ikviena Latvijas Fjodora sapnis, gādīgā māte saviem pusdebīlajiem bērniem, ciema bieds, sieviete, kura pēdējos savas dzīves 42 gadus nav bijusi skaidrā, sieviete, kuru grūti nosaukt par sievieti, Vija, kura nav izrādijusi ne1 dzīvības pazīmi pēdējo 3 stundu laikā, ak dzērāja Vija atver savas ačteles, lai paraudzītos uz jauko pasauli un un skaidrā valsts valodā paziņotu:
- VIENU ALU.

15:07
Vija, ak Vija dodās prom.
15:08
Tanta pārstāj raudāt un pajautā vai dzersim tēju.
15:09 - 15:48
mazliet parunājam. tomēr - esam ciemos.:)

BEIGAS.



piektdiena, 2011. gada 19. augusts

kamieļu medības - 13


Kāds muskuļots spēkavīrs ar kailām rokām dauza milzu naglas biezā dēlī, loka metāla caurules un mētā smagas hanteles tirgus laukuma vidū. Publika ekstāzē spiedz, tas satracina un sajūsmina spēkavīru un viņš rāda aizvien jaunus trikus, rauj ar zobiem sadzītās naglas ārā un mazliet dejo

Pēc fantastiskā priekšnesuma, ar metro esam pilsētas centrā. Valdības ēkas, nepieejamas, neskaitāmu strūklaku ieskautas, Māte Dzimtene, dažādi jaukumi, kuri tik ļoti kontrastē ar tuksnesī redzēto iemītnieku pieticību un nabadzību. Meklējam kādu muzeju, kuru tā arī neatrodam, toties atrodam lielveikalu, kurā tiek filmēta kečupa reklāma. Ceļojuma laikā esam nobaudījuši teju vai visus tradicionālos ēdienus – plovu, šašliku, šurpu, mastavu, lagman, un bez kečupa. Somas kļuvušas smagākas, tas jo jūtams, bet nolemjam kājām doties uz lidostu. Laiks pietiek. Kā skumjas atvadas gājiena finišā mūs pārsteidz lietus.




Esam izgājuši caur neskaitāmām pārbaudēm un kontrolēm, bija nepieciešamas tieši 4 stundas, lai tiktu lidmašīnā. Kā brīnišķīgu balvu saņemam sēdvietas biznesa klasē. Kāds vecs uzbeku vīrs lidostas tualetē, pirms atgriešanās USA pie saviem labākas dzīves meklējumos aizceļojušajiem bērniem, neatrodot roku slaukāmās salvetes, dusmīgs pie sevis burkšķ – jobanij kišlak.


Es gan tā nedomāju. 
Esmu laimīgs un priecīgs par piedzīvoto.


kamieļu medības nr 14
Labrīt, Rīga!




kamieļu medības - 12


Rīts tikpat dzestrs kā iepriekšējā dienā. Izdrebinamies uz kazu piespirota ceļa un pēc brīža nostopējam laipnu šoferi, kurš aizbrauks sazin kur, bet pēcāk būs atpakaļ un savāks mūs un novedīs lejā uz vilcienu. Gaidot, transportu, sēžam uz somām un vērojam Mišas ēstuves galdiņu izkārtošanas rituālu un ceru, ka tie divi citi viesi atnāks brokastīs. Yei! Satūcamies un laižam lejā. Uz brītiņu apstājamies pie dambja, lai uztaisītu pāris lieliskas bildes. Bariem cilvēku slauka ceļa malas, - tā esot pakazuha, tepat kalnos esot prezidenta rezidence, re, brīvdienās braukšot atpūsties, tad nu visi rosās. 



Braucot ar RVR vilcienu uz Taškentu, saprotam, kāpēc visi logi lielākoties ir izsisti. Jaunieši met ar akmeņiem garām braucošajam vilcienam, daži pasažieri met no iekšpuses ar tomātiem un iekšā samestajiem akmeņiem- garāmgājējiem. Vagonā ielido sauja akmeņu, kas liek satrūkties. Pēc mirkļa, kā atbilde, kāds dārzenis nosvilpj uz pārbrauktuves stāvošam pārmijniekam gar cepuri. Lieliska izklaide. Ceru izdzīvot līdz brauciena beigām.



Pilsētā viss mierīgi, tā pati svelme un cilvēku drūzma. Ar metro tiekam rajonā, kurā esam iecerējuši atrast kārtējo B&B. Neesam mazgājušies dažas dienas, ceram tik dušā. Izlaužamies caur pārpildītu tirgu, piekrautu milzu arbūzu kalniem un esam kārotajā vietā, bet ak mūžs! Vietu neesot, tieši tūlīt piebraukšot kāds vesels autobuss ar tūristiem. Toties saimnieks sazvana kādu draugu, kurš arī izērējot istabas, tūlīt atnākšot mums pakaļ. Tikmēr pļāpājam ar saimnieku, ar viņa laipnu pamudinājumu  raujam no koka un ēdam ĪSTAS hurmas. Pēdējā nakts šajā zemē, mūsu naktsmītnes saimnieks – profesors, kurš vada ceļojumu firmu, lasa lekcijas universitātē un izīrē dažas telpas viesiem. Pēc izsmeļošas lekcijas par Timura gaitām un baisām leģendām, ejam pilsētā pa mazām ieliņām, kur bērni spēlējas un suņi gulšņā.



Klaiņojam gar perfekti atjaunotām un sakoptām mošejām, pērkam zīda šalles mammām, nopērku dayre – tradicionālo uzbeku sitamo instrumentu. Esam jau atsvešinājušies no pilsētas burzmas savās klaidoņu gaitās, tāpēc sajūtas ir mazliet jocīgas. Neapzināti cenšamies izvairīties no dzīvākajām ielām, sēžam skaistā parciņā un klausāmies reliģiskos dziedājumus. Vakariņās – lagman. Makaronu ēdiens, pārliets ar īpašu mērci un gaļas gabaliņiem. Mājās profesors mūs izklaidē ar žēlabām par meitas kāzu izmaksām, par tradīcijām, uzskatiem, sadzīves problēmām un politisko situāciju. Lai arī inteliģents, tomēr pedantiskais patriarhs izrādās ar visai šauru skatienu uz pasauli. Esot bijis pat Maskavā. Un ir šausmās par neprecētās Dainītes rīcību, ceļojot pa pasauli.

Naktī pārrodas no RTU izmestais istabas biedrs pakistānietis un skaļi lūdzas visu nakti blakus manai gultai, sagriezies pret Svēto vietu Meku un dauzot galvu pret grīdu. 
Cenšos neelpot.  :)



 



trešdiena, 2011. gada 17. augusts

kamieļu medības - 11


- Vodu padaļi! Mūs modina kliedziens un dauzīšanās aiz durvīm. Trubas dūc un rīb un grab un šņāc, metamies nodrošināties ar tīrā ūdens krājumiem. Brokastīs mums esot jāiet pie Mišas. Tur arī varēšot sarunāt pacēlāju, ja gribot tikt augšā pa ērto. Klausos nočnoj admiņistrator padomos un sāku ieklausīties sevī. Vēderā burzguļo vakardienas šņabis ar kolu, zinu ko tas nozīmē. Tas liek man pārbīlī sākt svīst. Caureja. 
Miša rīta agruma dzestrumā, savā ceļmalas iestādījumā izkārto pāris plastmasas galdiņus un cep omleti maniem draugiem. Es sēžu un cenšos nedomāt par iespēju skriet ap stūri, lai nesabojātu smīkņājošajiem jauniešiem apetīti. Kad pieveru acis, it kā no spožās saules, šķiet, ka iedomīgi dzirdu ķiķināšanu. Protams, pacēlājs darbojas, ja ir grupa sākot no 11 cilvēkiem. Mēs neesam 11, tāpēc ātri vien nolemjam kāpt. Par mūsu paziņojumu uzrāpties līdz ledājiem, Miša, acīm smejoties vēro Dainītes balerīnpastaliņās ieautās kājas un stāsta par nosalušiem cilvēkiem, aprīkojuma un instruktora nepieciešamību. Mēs varot paieties un pavērot pieminekļus bojāgājušiem alpīnistiem. Nejūtamies satriekti no dzirdētā, bet sparīgi sākam ceļu pretī kam ļoti skaistam.




Tas, kas izrādās ar roku aizsniedzams, patiesībā ir daudzu stundu gājiens. Ejam gar izžuvuša strauta gultni arvien augstāk, līdz tiekam pie paša ūdenskrituma, kurš pazūd akmeņos. Kājas slīd, bet uzrāpjamies cik augstu vien varam un noskatamies simts kazu, pāris ganiņu uz strautu padzerties gājienā. Kaziņas iztālēm pār kalnu kori rāpjas kā skudru virtene, skats ir mīlīgs un aizraujošs. Mirklis un garā virtene lēkā ciema virzienā. Draugi nolemj pāriet kori pa augšu, es – glābējogles saēdies rāmi steberēju pa apakšu. Drīz vien redzu 2 mazus melnus punktiņus kur augšā un viņi, iespējam, 1 punktiņu lejā.. Es neesmu ietaupījis laiku uz attālumu, tāpēc jūtos priecīgs redzot ka mani gaida. Ak, jā, pie manis ir ēdiena krājumi! Dodamies augšā ar mērķi papikoties. Kāpiens ir sasodīti grūts, sākumā ejam pa kazu taku, pēcāk pa nogruvuma sanestiem milzu akmeņu krāvumiem. Kājas ir atsistas, vēders rosās, galvā dun no piepūles. Dainīte ir varonis, ar apskaužamu spēku lieliskā meitene turas mums līdzi. Es turos līdzi Andrītim, tādejādi viņš ir tas, kurš velk mūs visus augšup. Kādā atpūtas brīdī esam izsmējušies līdz asarām, iedomājoties par TurBaza administratori, kura sargā mūsu mantas un atgriežoties tie pieķerta ar Dainītes mīļāko topiņu mugurā un mūsu pretcaurejas oglīšu krājumu noēstu melnu muti, taisnojoties, ka viss esot kārtībā un nekas neesot pazudis. Atceroties smieklu lēkmi, jāapstājas un jāpasmejas. 




Sākas pavisam stāvs kāpiens, zeme ir piemirkusi un lejā ripo akmeņi. Pamanos gandrīz nogalināt Dainīti, paliels, manis izkustināts, akmens aizripo viņai pavisam blakus, lai arī cenšamies neiet viens aiz otra. Tiekam līdz uz milzu akmens saķērušos akmens kaudzes izbīdījuma, Dainīte nolemj kāpt atpakaļ, Andrīc vēl mazliet augstāk. Esmu nomocījies, palieku pa vidu, no saulē sasilušiem akmeņiem ierīkoju sev ērtu krēsliņu, esmu laimīgs. Sēžu, vēroju lielisko skatu, spēlēju vargānu, Dainīte kaut kur lejā applaudē, lai arī gandrīz neredzama, skaņa liekas blakus izcelsmes un ļoti pat labi dzirdama. Andrulis ir atpakaļ, tiešām ticis līdz sniega sākumam. Mazliet rāmi pūšamies un sākam ceļu lejā un tas ne vieglāk kā ceļš augšup. 
Neaprakstāmi skaisti visapkārt.




Bāzē viss mierīgi. Ir uzradušies vēl divi ceļotāji, zāļu krājumi vien manis notērēti. Rīt piektdiena, tāpēc tiekam ieaicināti uz kafejnīcu, tepat blakus istabiņā. Piektdienās tā esot vaļā un varot dabūt pat karstu šokolādi. Iestādes vieta izskaidro, kāpēc gaitenī ar tukšām dzērienu pudelēm piebāzta izlauztā ugunsdzēsēju aprīkojuma kaste. Vēlamies vakariņot uz jumta, tomēr durvis uz trepju telpu ir aizmetinātas, esot arī apsardze, tā paskaidro pēkšņi nopietna kļuvusī saimniece. Un jo vairāk sabēdājas, kad paziņojam, ka rīt no rīta dodamies prom. Toties pēc brīža atplaukst un aicina mūs braukt atkal, ziemā, kad te esot daudz cilvēku, visi sportojot un priecājoties. Protams, apsolam. Atstājam arī knapi izdzerto šņabi istabiņā, nākamajā rītā ejot prom. Esi svētīta, TurBaz iemītniece!





 

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

kamieļu medības - 10



7:00 sākam kāpienu. Izrādās esam nakšņojuši skaistā ielejā, tirkīzzilas upes krastā. Sākumā ejam pa asfaltētu taku, tad nogriežamies un pazūdam kādā akmens spicītē. Brokastis. Maize un Rīgas šprotes, protams. Ar katru soli skats paliek jo iespaidīgāks, mājeles pārvēršas mazos klucīšos, upe, sīkā strautiņā. Tūcamies augšā un lejā ar visu iedzīvi, ik pa laikam atpūšoties. Andrīc lēkā pa priekšu, mēs ar Dainīti nopakaļus. Kādā virsotnē atrodam lūgšanu kociņu, visu krāsainu lentīšu pilnu. Kāpiena karstums mijas ar stāvēšanas vēsumu, joka pēc sakuram milzu uguni no sausiem dzeloņkrūmiem, kuri nav patikuši pat akmeņgrauzējām kazām. Tālumā kalni, sniegotām virsotnēm. Klaigājam, no priekiem. Atbalsis atkliedz pretim. Diemžēl valodā, kuru nesaprotam, tāpēc nākas atrast mandeļkoku birzi. Raža jau sen novākta, salasam vien pāris saujas draugiem, kuras sajauksim ar lejā esošā tirgū pirktajām mandelēm vēlāk.



Esam noguruši un izmetuši krietni līkumu, neskaitāmus augšā un lejā, sākam garo ceļu lejā. Pa labi paliek milzu dambis, priekšā pasaku ciematiņs Hodžakenta (Xo’jakent), tiesa gan, lejā realitāte ir pavisam cita. Yeh. Pēdējais kāpiens pa stāvu klints sienu un esam uz ceļa. Pāri upei un ejam ēst zupu ēstuvē, kura iebūvēta starp ceļu un klintsienu, pa kuru tek neskaitāmi avotiņi un augšā izrādās karavīru kapi. Kontrasts ar iepriekšējās dienās piedzīvoto nebeidzamo līdzenumu, sausumu ir iespaidīgs. Sapērkam pārtiku un sarunājam kādu vīru, lai mūs aizved dziļāk, uz Chimgan. Tas ir tepat blakus, bet braucot pa serpentīnām, tas izrādās krietns gabaliņš. Aiz katra līkuma atklājas lieliski dabas skati, kuri man liek aizmirst pievērt muti. Šoferis žēlojas par dārdzību un dažādām valsts pastrādātajām netaisnībām.



Brauciens ir galā, mēs stāvam pie vairākām pusagruvušām 9stāvīgām blokmājām. TurBaz. Ilgi meklējam, līdz atrodam kādu sīciņu, bet ļoti priecīgu sievieti, nočnoj admiņistrator. Telefonsarunas ar saimniekiem un mums atvēl 2vietīgu istabu 2 stāvā, virs mums pārējie 7 stāvi – bez logiem un neapdzīvoti. Ātri pārbūvējam mitekli par 3vietīgo. Iekšā ir silti, jo nepārtraukti darbojas elektriskais sildītājs – metāla ķeblītis ar nokaitētu sarkanu spirāli vidū. Ūdens 2 x dienā, 8:00 un 20:00. 30 minūtes, toties tīrs – no kalniem. Viņa mūs pamodināšot, lai nebēdājot. Vannas istabā salikti trauki ūdens uzglabāsanai, arī metāla bļoda uzsildīšanai. Dušas stūrī milzu sienāža atliekas. Tomēr nav ne vainas, sīkā sieviete runā tik priecīgi un lepni, stāstot par daudzajiem viesiem, par sportistiem un izklaides iespējām, par krāšņumu apkārt un mēs ticam viņai, smaidam un priecājamies līdzi. Viņa te dzīvo jau daudzus gadus, piedzīvojusi spožos laikus, nu kopā ar savu mazo meitiņu, un rādās, ka dzīvos vēl ilgi, kamēr pāri sagrūs TurBaza neapdzīvotie un sapostītie korpusu augštāvi. Izejam vakara pastaigā, palūkoties, kas notiek apkārt. Apkārt ir rietošas saules pielieta ieleja, spožs sniegs kalnu virsotnēs, rudenīgi sakrāsoti koki, kastaņi un ozoli. Skaisti. Vakarā no priekiem iedzeram alkoholisku kokteili un noguruši čučam nost. Tobrīd es vēl nezinu, ka šo iedzeršanu nākamajā dienā nožēlošu.










pirmdiena, 2011. gada 15. augusts

kamieļu medības - 9

Labrīt, pasaule! :)


Esam nobraukuši ~1500 km. 
Neesam izpētijuši karti, tāpēc braucam uz tepat blakus esošo lidostu ar taksi. 4 minūšu brauciens izmaksā 1.20 Ls, toties esam ļoti laicīgi un nākas gaidīt 2 stundas jaukā lidostas ēkā. Lēnām sarodas citi pasažieri, vairums ar piena pudelēm un ērti transportēšanai sapakotām melonēm. Sākas saruna par asinīm un donoru lietām, Dainīte stāsta smieklīgas lietas, man šķebina. Iečekojamies un pārsteigumā jābrīnās. Pa skrejceļu skraida suņi, lidmašīna – pārbūvēts pirmā pasaules kara bumbvedējs. Vismaz tā jūtamies, kad sēžam iekšā. Kostīmā tērpta un laipna stjuarte, iznēsājot uzkodas, nespēj kliedēt bažas par lidojuma drošību. Skaņa ir mežonīga, konservbundža ar pūlēm paceļas debesīs un stenēdama kuļas Taškentas virzienā. Mēģinu lūgt debesu dievības, ar ļaunu prieku redzu, ka draugi jūtas līdzīgi sabijušies. Dainīte stundu lasa grāmatu, bet neesmu redzējis, ka pāršķirtu lapas. Neomulīgā sajūta pārtop izbailēs brīdī, kad riņķojam virs nosēšanās vietas un pilots nesekmīgi cenšas izlaist šasijas. Esmu gatavs skūpstīt uzbeku zemi un izbūvēt baseinu pilota namā, brīdī, kad laimīgi esam nolaidušies uz zemes. Formalitātes iet secen, iekšzemes lidojums. Kā pieredzējuši vietējie, spraucamies garām taksistu mākonim ceļā uz 40.autobusu, uz staciju. Esam nolēmuši atlikušās dienas pavadīt kalnos, tāpēc meklējam vilcienu, lai brauktu kalnos, Ugam-Chatkal nacionālā parka virzienā. Prieks! Pie kasēm satiekam amerikāņu draugu, kurš gaida vīzu uz Tadžikistānu, laikam. Izrādās Uzbekistāna ir pat ļoti maza, satikšanās prieks ir atkal jau jauks. Pusdienojam krāsainā ķīniešu restorānā, tieši blakus stacijai. Personāls gulšņā dīvānā, paši sev netīru trauku gūzmā atkarojam brīvu galdiņu. Meitenes krieviski lamājas, brr.. Toties stacijā atrodam relaksācijas dārzu. Vietējie te nenāk, bet mūs miliči ārā nedzen. Sēžam baltās smiltīs un iztēlojamies Japānu. Vilciens ir vairāk kā pārbāzts. Turklāt sēžam vagonā kopā ar 40 jauniesaucamajiem, kuri bruņota konvoja pavadībā dodas uz savu armijas bāzi. Raudošas mātes un priecīgi draugi ir pārpildijuši visus peronus un sliedes, pavadītāju pūlis sākumā mums liek domāt par futbolkomandas fanu pūli. Priekšā sēdošais un grāmatu lasošais (!) vīrietis izskaidro, kas un kā. Pats esot armijnieks. Saruna ir jauka, inteliģents sarunu biedrs, pēc kura izkāpšanas, sakritība, bet vagonā sākas jautrība. Kāds vīriņš izvelk ko ģitārai līdzīgu un sākas dziedāšana. Pa vidu ložņā pīrāgu, ūdens, kompota, tomātu, gurķu, olu, zivju, pildspalvu, kūku pārdevējas. Vagons tukšojas un pēkšņi esam jau galā, melnā tumsā, nesaprotot, kur jāiet. No vilciena kāpj ārā kontrolieri, jautājam, kur varam atrast naktsmājas. Neriskējam kāpt augšā tagad un pakrist kādā iedobē naktsmieram, neesam aprīkoti ar nepieciešamām lietām. Viņi ejot uz savām kopmītnēm vai dienesta viesnīcu, lai ejam līdzi. Naktsmājas varot sarunāt ar uzraugu. Saņemam vērtīgus padomus par naudām, lai nepārmaksājam. Uzraugs ir tramīgs vīrs, salīgstam par gandrīz baltu velti, tomēr ar noteikumu, ka agri no rīta mums jāpazūd. Vēlāk saprotam, ka vīrs nevēlas dalīties niecīgajā peļņā ar kolēģi, kurš nāks nomainīt. Mums ierāda istabiņu otrajā stāvā, nekomentēšu interjera detaļas. Viesmīlīgi iedotie palagi rādās izmantoti vagonu tīrīšanai, lienam guļammaisos ar visām drēbēm dēļ nežēlīgā aukstuma un guļam nost, jūtot pakausī dūcam kalnos rāpšanās priekus nākamajās dienās.

piektdiena, 2011. gada 12. augusts

Kamieļu medības - 8


Rīta agrumā lēkšojam uz autobusu, ar pamatotām bažām, ka kavējam, jo nav ne jausmas, cik tālu ir laukums vai pļaviņa, no kura ir starts ceļam uz civilizāciju. Sarkanais mežģīņu draugs jau gaida, lecam iekšā. Turp braucošās draudzenes nelabums piekaltis pie grīdas, pīrāgu pārdevēju čībās ieauto kājiņu izstaipīts pa visu autobusu. Netīrība nevienu neuztrauc un pat mūs. Esam pieraduši. Ilgs brauciens un esam Nukusā. Izpriecājamies par kādas ceļotājas bagāžu, skaisti apgleznotu pūra lādi, kuru vismaz 6 vīri mēģina izdabūt no busa bagāžnieka. Pavisam lēni dodamies nolikt mantas baisā viesnīcā un novilkt laiku līdz nākamās dienas rītam, kad lidojam atpakaļ uz Taškentu. Piedzīvojumā izvēršas naudas mainīšanas punkta meklējumi. Lai samainītu 30$ apstaigājam vismaz 5 stingri apsargātas bankas, kurās nav tik lielas summas vietējos sumos. Ko gan viņi var iesākt ar $ tuksneša vidū? Netiekam vaļā no valūtas spekulantes,- ja tože bank, kakaja vam ražņica. Mums vajag oficiālu čeku par naudas maiņu, vismaz vienu, tad nu tantuks neder. 


Bālā pilsēta, sakaltusī zeme, ārprātīgi dārgi čipsi, padomju arhitektūra un trūkums visapkārt ir nomācošs. Ejam pusdienās kādā smalkā un greznā restorānā. Desmitiem galdiņu, esam vienīgie apmeklētāji. Oficianti apjūk un putrojas pasūtījumā, tomēr ēdiens ir garšīgs un ne pārāk dārgs. Piemājas veikaliņā sapērkam alu, uz ielas tikko ceptus siltus pīrāgus vakariņām un vakaru pavadam spēlējot kārtis, fonā uzbeku MTV.


 

Kamieļu medības - 7


Pamostoties iedomājos, ka sāku aizmirst, kāda izskatās zaļā krāsa. Apkārt postaža. Kādreizējā piejūras pilsēta nespēj tik pakaļ tik ātri izžustošajai Arāla jūrai (Orol dengizi), kura nu jau n-to km attālumā. Parunājamies ar viesnīcnieku, cilvēks, kurš aizmirsis smaidīt. Vasarās mirstot bez ūdens milzu svelmē, ziemās salstot nost. Kkādu peļķi ar dambjiem esot noturējuši no jūras, bet arī tās vairs nebūšot pēc 2 gadiem. Tad arī beigšoties šī pilsēta.
Tā tas varētu būt.
 
Arāla jūra, viens no lielākajiem un senākajiem beznoteces ezeriem pasaulē, kurš tiek uzskatīts par jūru. Kāda gudrinieku banda jau 1918.gadā pieņēma lēmumu Sirdarjas un Amudarjas upes novirzīt tuksneša apūdeņošanai, lai tuksnesī varētu audzēt kokvilnu un rīsus. 30-tajos gados sāka būvēt kanālus, kuros ~ 50 % no ūdens pazuda dēļ nekvalitatīvas kanālu celtniecības. Padomju Savienība tiešām kļuva par kokvilnas ražotājlielvalsti, toties Amudarjas straume apsīkst. Kopš 1960-tajiem gadiem ūdens līmenis Arāla jūrā sāk kristies aizvien straujāk, sākumā 20 cm gadā, 80-tajos gados pat 80-90 cm gadā, radot milzīgas ekoloģiskas problēmas. Ezeram atkāpjoties, paliek tukšs līdzenums, kurš pārklāts ar sāļiem, saimnieciskās darbības rezultātā iepludinātiem minerālmēsliem, pat toksiskiem atkritumiem, kurus izkustina smilšu vētras. Ezera vidū uz Vozrožģeņija salas esot bijusi slepena bioloģisko ieroču labaratorija un uz salas esot noglabāti pat Sibīrijas mēra baktērijas un citi pasaules iedzīvotājus iznīcināt spējīgiem mikrobieroči. Reģionā ir palielināta saslimstība ar plaušu slimībām un vēzi. Vasaras ir karstākas un ziemas aukstākas, jo ekosistēma ir ļoti pat mainijusies. Šobrīd ezera platība ir samazinājusies par ~ 60 % un process turpinās. 1987.gadā ezers sadalijās divās daļās, Dienvidu un Ziemeļu. Kazahstānas valdība 2005.gadā ir pabeigusi būvēt betona dambi, kurš norobežo abas daļas. Ziemeļu Arāla izsīkšana ir apturēta, dažu gadu laikā atjaunojas lietavas, tiek uzlabotas Sirdarjas apūdeņošaans sistēmas. Ūdens līmenis ceļas, toties Dienvidu Arāls mirst. Interesanti, ka Padomju Savienībā Arāla jūras izzušana nebija pārsteigums - oficiālā valsts nostāja pauda, ka ezers ir sava veida "dabas kļūda".




 Pagalmā taurē, bāc, Požars ir klāt. Lai tā būtu. Sagrabējušā volgā tiekam vesti uz vietējo muzeju, dīki apskatam savāktos dārgumus, uzburbušas konservu kārbas un varoņu goda plāksni pēc remonta kliedzošā zālē. Senā godība. Noziedojam naudu, Požars ar telpas speciāli mums atslēdzēju, saskatās. Braucam tālāk uz krastmalu. Nesamies pa smilšu pauguriem starp krūmeļiem, pāri dambim un esam zaļganas peļķes malā. Vidū ganās bariņš govju, kāds vīrs makšķerē. Ātri tiek noorganizēta laiva un Požars pārved mūs pāri ezera stūrim. Mēs neliekamies mierā un 3jatā iebraucam vēlreiz. Laivele gāzelējas, Andrīc airē, Dainīte spiedz, es blisinos, jāatzīst, ne pārāk patīkamu sajūtu pārņemts. Ezera dibenā mētājas kuģa priekšgals. Debesīs 4 kaijas. Krastā mīņājas Požars. Lai tā būtu, jāpaspēj uz konservu cehu. Traucamies atpakaļ uz pilsēteles centru. Aitu bariņš izbijies pašķīst pa ielmalām, gar kurām rindās sēž veci vīri, izbijušie zvejnieki. Vīri bez jūras, bez prieka. Milzu ražotne, protams, nedarbojas. Kādreizējā darba dunoņa vien palikusi kādam senās atmiņās, liekas jocīgi, ka zivis uz šo Nekurieni vestas pat no Baltijas jūras 80-to gadu beigās, kad parādijusies bezjēdzīga cerība seno zivju konservu paradīzi atjaunot. Ārēji telpas izskatās neizdemolētas, tomēr pārņem paniskas skumjas. Atvadamies no Požara, mums viņa ir gana. Nopērkam maizi un ūdeni un brienam atpakaļ smilšu līdzenumos ejot pa skotšosē, jebšu kazu iestaigātu un piespirotu taku. Izložņājam no vecām baržām celtus nostiprinājumus, kurus sabūvējušie zvejnieki, naivā cerībā skrienot pakaļ pazūdošajai jūrai, dažu peļķu krastos baltas nogulsnes – sāls. Nemēģinam to pagaršot, bet noēdam savu maizi un smiltīm čirkstot zobos atgriežamies pie ezera. Tiešām, pārņem depresīva un bezcerīga sajūta redzot šo postu.


Esam iegrimuši katrs savās domās un pārdomās, neko daudz nesarunājamies un tā ir pat ļoti labi. Pa aizmukušās jūras dibenu izejam cauri dzīvnieku kapsētai, brienam pa smiltīm uz rindiņā saliktiem kuģu vrakiem. Uzrāpjamies augšā pie pieminekļa un ejam pirkt arbūzu vakariņās. Kādā būdiņā to atrodam, tāpat, kā sakaltušus snikerīšus. Sīkie dzenā savas kazas pa mājām un sveicina mūs. Helou! Jū ār amerikan? Francuz? Dočmark? Vārdu krājums izsmelts. Tad viņi smaida un skatās. Visa ceļojuma laikā, izņemot Princesi Samarkandā, mums neviens neuzmācās ar ubagošanu. Vakarā kinoteātrī būšot diskotēka. Man par lielām bēdām draugi neizrāda milzu sajūsmu un pasākuma apmeklēšanas prieku. Sadraudzēties vai izkauties ar vietējiem nesanāk. Viesnīcnieks sarīkojis mums vakariņās plovu, saklājot galdu vestibilā pie ieejas durvīm.

Mīļi.