otrdiena, 2014. gada 14. janvāris

nila asinis

dienu pirms 2014.gada nejauši sanāca piedalīties jaunas urlas dzimšanas dienā. jā, jā, vēroju, kā dzimst urlāts.


ar prieku izmantoju melīgā un zaglīgā pilsētas vadoņa dāsno dāvanu - bezmaksas pilsētas transportu gada pašā nogalē. šāda dāvana likās tīkama daudziem un sabiedriskie transporti bija diezgan piepildīti, ar dažāda lieluma, krāsu, reibuma pakāpes un tautību ļaudīm. arī transporta pieturvietas, kur pulcējās izdevīgā pārvietošanās veida cienītāji.
arī kāds iereibis un pretīgi smīnošs, jau sen dzimušais urlāts ar savu vismaz četrus gadus veco dēlu.
no tādiem, kuri ikdienā nemēdz norēķināties par braucienu, bet mēdz iespārdīt pietuvietu nojumes stiklos, vismaz piektdienu naktīs. jo savējais ir šefs.

- papa, možet ņenada? - jaunais bailīgi iebilda, vērodams tēta izpriecas - petaržu spridzināšanu pieturvietā, tieši autobusu gaidošajam pūlim zem kājām.
- nada, sinok, nada. - vecais centās ierādīt izpriecu dēlēnam, neskatoties uz apkārtējo iebildumiem un pat lamām.
sīkais uzmundrināts, vairs nebija apturams. prieks un līksme!

un tā es redzēju urlu piedzimstam.