man šorīt bija tieši 7 minūtes, kamēr mans autobuss, ar kuru ceļoju uz galvaspilsētu, kādā autoostā atpūtās un šoferis gāja pakaļ kafijai. to viņš līksmi paziņoja skaļrunī tieši busa 7 pasažieriem, tieši 6:53, un bija atlikušas vēl 7 minūtes līdz 7:00, lai dotos tālāk.
man bija tieši 7 minūtes, lai nokārtotu delikātu vajadzību, kura bija konkrēti samilzusi no iepriekšējo dienu āboliem un 70 minūšu brauciena no sākuma pieturas, līdz tai autoostai.
līksmi izbiru no busa, lai dotos uz wc, kura iekārtota spoži baltā vagoniņā un mājīgi rotāta ar metāla spoguli. atļaušos piebilst, ka labierīcīgais vagoniņš aicinoši novietots tieši aiz autoostas ēkas. redz, iepriekš bija zem autoostas, bet tad vajadzēja algot tanti, kura pārdod biļetes un notin papīru. vai otrādi. tieši tik daudz notin, cik pati vēlas, vien paskatoties klientam acīs 2 sekundes.
zinu sevi, tāpēc diezgan steidzos, lai iekļautos tajās 7ņās minūtēs un skat, uz stūra ievēroju, ka vīriešu puses durvis glīti aizveras manu acupriekšā, tas nozīmēja, ka kāds nupat ir iekšā un lai lieki netērētu limitēto laiku, gāju pa kreisi durvīs, uz kurām attēlota mazliet salīkusi dāma, kurai kājas saspiedušās cieši kopā un rokas iespiestas kkur priekšā.
brīvs, bet diezgan patumšs, gaismas slēdzis nedarbojās un izgājis maziņai roku mazgājamajai telpai, sevi neapskatījis metāla spogulī, nonācu mērķī. bišķi paknibinājos un nobrīnījos par jocīgo durvju aizvēršanas mehānismu, jo drusku jutos tā kā nelegāli un vēlējos aizslēgties īsto dāmu uzbrukumiem.
neieslīgšu detaļās, jau gana. tik to, ka sēdēdams ievēroju, ka jocīgais mehānisms ir jocīgs aiz to, ka durvīm nav roktura. biju aizcirtis durvis, bet atvērt tās tā, lai es tiktu ārā, vairs nebija iespējams.
brīdi velti pūlējos tās atvērt, tad garu minūti izmisīgi sapratu, ka caur lodziņu nav iespējams tik ārā. tad kādu brītiņu bikli, saraucis uzacis, bet jo drošāk saucu "hallo!", "es atvainojos, te kāds blakus ir?", "bļāāāģ?".
tad mani kā zibens izgaismoja apjausma, ka esmu iztērējis šofera dotās 7 minūtes, un klaustrofobiskās bailēs nevēlējos atlikušas mūža dienas nodzīvot autoostas dāmistabā, sākumā grūdu ar kreiso plecu tā vāji, tad stiprāk un vēl stiprāk, līdz nu jau milzīgas panikas pārņemts gāzos ar visu savu svaru durvīs tā, ka manu īsto "bļāg!" noslāpēja krakšķis! durvis bija vaļā, es savas masas dzīts vēl iztenterēju garām metāla spogulim, sevi ne pārāk ilgi apskatot, un izlidoju caur ārdurvīm teju pie kājām pāris nupat pienākušām sievietēm ar vajadzībām.
piecēlos, atvainojos un iesteidzos atpakaļ nomazgāt rokas. principā.
lūk. lai stāsts nebeigtos tikai ar vienām durvīms, kuras ciet, varu pastāstīt, ka arī autobusa durvis bija jau ciet, un tas bija jau tādā kā kustībā uz Rīgas pusi. bet tas nekas, ar slapjām rokām es notraipīju busa durvis, pieklājīgi klauvējot, un kāpjot jau ārā ļauni nopriecājos, ka no manas tašas, kura ceļoja augšējā plauktā, bišķi bija pabiruši sīpoli (3 gab.), pavisam mazliet piemizojot jau minēto plauktu.
nekad nenodedzini visus tiltus aiz sevis.
un vienmēr, pirms aizver durvis, pārbaudi, vai tās varēs atvērt. (ne tikai tur, kur karalienes pašas kājām iet)
