man kauns

Zvārtavā bezgalskaisti. krāšņas debesis. zelta koki. gājputnu bļaustīšanās debesīs. nu tik skaisti, cik vien rudenī var būt. 

nolēmu bišķi pastaigāties un beigās mēreni satraucos.

ar lielām pūlēm, tiesa gan - īsti nezinot kur, netālu no Zvārtavas pils, izlauzies caur mega brikšņiem, atradu baronu Ferzenu kapu kalniņu. viss grezni aizaudzis, kritušu koku piebiris. likās, ka tā būtu viena no pirmajām vietām, kura pils apsaimniekotājiem (LMS) būtu jātur kārtībā, re - lai vecie veļi piepalīdz pils uzturēšanas darbos.

sapīcis vilku atpakaļ uz māju pusi un gandrīz apčurājos. dēļ - pils klētij, kura nesen tikusi it kā pārdota kkādiem ārzemniekiem, norauts nost jumts, esot vilkuši pat ar traktoru, kā velāk zināja stāstīt Ruduzis. vecie, lasi - ekskluzīvie, dēļi savākti un aizvesti, kkur. palikuši vien mūri un šīfera kaudze pašā ceļa malā. 

pirms pāris mēnešiem saņēmu smalku paziņojumu, ka mani Strauti iekļauti Zvārtavas muižas apbūves ansamblī. ar visu karti, kura drukāta krāsaini, dies' un kultūras ministrija vien zin, cik tas ko nemaksāja, šitā sūtīšana, spriešana, informēšana, zīmēšana sarkaniem klucīšiem un visādu aizliegumu, ierobežojumu uzlikšana manai sūda pussabrukušajai pirtij, kura savu atjaunošanu sāks piedzīvot tikai pavasarī - naudas un laika trūkuma dēļ, tikai.

es neprasu naudu ceļmalu - uz to pašu pili - izpļaušanai, vai tās pirts jumtam, to jau esmu sagādājis.

vienkārši 

- būtu labāk uzsaukuši kādu vīru ar motorzāģi uz vienu dienu tos kapus iztīrīt.

- būtu labāk paskatījušies, cik viegli noraut simtsgadīgai muižas klētij ar traktoru jumtu nost, lai tiktu pie dažiem dēļiem, kurus noēvelēt un ieklāt savā pierīgas privātmājas viesistabā.

taga štukoju, kā norīkot talku tās kapu vietas sakopšanai.

re kā. 

jo man ir kauns.