varbūt esmu pieradis, ka man daži apkārtējie un tuvākie mēdz regulāri niekoties ar izteicieniem par manu vecumu, svaru, gudrības līmeni vai prasmēm un iemaņām. pat manas sliktās angļu valodas zināšanas ir prieks un līksme kādam. mazpilsēta, no kurienes esmu, protams, ir sūds, salīdzinot ar dižpilsētu/tām, no kurienes citi, piemēram.
tā dara, tīri sava prieka pēc.
arī es, lai arī man nav īsti ar ko lepoties.
ir gan arī tā, ka cilvēki dalās mierīgos un tāpēc stilīgos, pretstatā visu sakošajiem un tāpēc nicināmiem.
mierīgos nedzird nekad, lai arī viņi teiktu jo skaļāk, pat kliedzot. slikto no viņiem nedzird, to ignorē prāts. skaļie var čukstēt un tikai pat klusēt, un to dzirdēs visi. ja gadās pateikt ko labu, to ignorē prāts.
dīvaini, bet neviens no abiem, pirms sakot slikto vismaz man, nekad nejautā, kāds ir garastāvoklis un vai vēlos to un vai vispār ko dzirdēt.
tāpat, kā nekad nejautāju es.
šodien izteicu nepārdomātu salīdzinājumu.
kādā niekā salīdzināju labu draudzeni ar visjaukāko cilvēku uz pasaules - savu mammuci.
meitene apvainojās.
es nezinu, ko domāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru