malkas talkas pašā viducī iepazinos ar kādu kaimiņu vīriņu, noskrandušā mētelī un ausainē.
ienāca viņš šķūnītī vienzob' smaidīdams. - redzot mašīnu pagalmā, vai nevarot aizvest līdz Gaujenai.
saku, ka varam gan, vēlāk brauksim pakaļ alum. nu vismaz pēc divi stundām brauksim, tagad darbs darāms. atjautāju, - cik tad tagad ir tas pulksten's?
esot uz galda mājā. līdz neesot, - vecais atsmej.
nu aizej tikām pa tiem divi stundām un pagaidi mājās.
tāļu esot, gaidīs šepat vien. vai man esot loks, nu zirgiem? ak nē? kur dabūt? hmm.
paliku rosoties ar to malku, kamēr citi pa veikalu. negaidot tās divi stundas. pēc brīža manējie atpakaļ, vecais esot palicis ciemā. izkāpis un neatvadoties aizgājis. nu jauki.
jutu tādu kā melnu ēnu pagalmam pārlaižoties, un jap! - melnais mētelis atkal stiepj pār pagalmu.
- nu labi gan, ka negaidij', es tak to Gunār' satiku, kapos raka, gājām skatīties, daudz gan to vainag' sakrauj virsū. - vīriņš manāmi iešvilp's. tāds priecīgs un rosīgs.
darbi iet pavisam uz galu, nokopjam darba vietu, vecā vīra žēlabām skanot. - redz, nevarot zirgam to iemaukta loku dabūt, jāiet ar kājām, nevar pabraukt bez tā loka.
nu tādā garā.
draugs atjautā, cik tālu līdz mājām? - savi 2 kilometri esot, vecais žēlojas.
draugs ar šo jautājumu vecā vīra prāt' ir pieteicies aizvest viņu mājās. lai tā būtu. smejamies un nabags kā kungs, roku pamājot, ir prom.
tikām jautāju tantai, kas ta šis tāds ir?
- tas tak Robis, zirgu bende! iedzina nabaga dzīvnieku grāvi, lauztām kājām zirdziņu pameta nomirt, dzērājs no sākta gala! tad nu klīst apkārt, prātiņu nodzēris, zirgu meklēdams...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru