Tieši 7:00 ierodas kāds jauns viesis - kanādietis. Mēs ceļamies, viņš iet gulēt. Brokastis, norēķinamies par naktsmītni, saņemam reģistrācijas talonus, kurus krājam ļoti rūpīgi, jo tie būšot jāuzrāda izbraucot no valsts. Ar maršrutku tiekam līdz stacijai, sasveicinamies ar jau redzēto utu un kašķa apsēsto ubagojošo meitenīti princeses kleitā un iestājamies biļešu rindā, kura nekust uz priekšu it nemaz. Beidzot tiekam pie lodziņa arī mēs, lai uzzinātu, ka biļešu uz Bukhara vairāk nav. Lai ejot pie pavadoņa, varbūt varam ko sarunāt. Protams, ka varam! Jautāju, par kontroli, uz to lielīgais sudrabsmaids uniformā atrauc, ka viņš pats te esot kontrole. Mīlīga vieta restorānvagonā uz soliņa, blakus vēl lērumam ar mobilajiem tālruņiem aprīkotiem bezbiļetniekiem. Katrs klausās ko citu, troksnis neļauj pat pagulēt, lai īsinātu laiku. Uz maiņām staigājam apkārt, stāvam pie loga un vērojam garāmslīdošo tuksnesīgo ainavu. Ik pa brīdim kokvilnas lauki. Būdu savirknējumi – ciematiņi. Ēzelīši un govis, kuras rādās, ka pārtiek tikai no akmeņiem un kosmiskā starojuma sniegtās laimes sajūtas. Tuksnesis. Iepazīstos ar uzbeku strādniekiem, kuri atgriežas no peļņas darbiem Krievijā savā dzimtajā Nekurienē. Tā esot teju vai vienīgā iespēja izdzīvot. Zemē, kur temperatūras svārstības šajā reģionā ir no +60 vasarā līdz -40 ziemā.
Braucam ar lēto taksi uz centru un mūs sveicina milzu plakāts latviešu un uzbeku valodās. Valdim Z. par godu. Mēs tam neticam un laimīgi iedomājamies, ka tas ir tieši tikai mums. Šeit un turpmāk satiktie ļaudis sekojuši līdzi mūsu prezidenta gaitām Uzbekistānā, rādās, ka šis pasākums ir liels notikums šajā Āzijas reģionā. Bū. Pats pilsētiņas centrs, ar sterilu B&B, nometam mantas un metamies ēst plovu, vienu no maniem mīļākajiem ēdieniem. Jamī! Vienojamies, ka tas, ko esam ēduši Latvijā, nestāv ne tuvu īstajam plovam. Tiesa gan, jo plovs ir viens no tradicionālākajiem uzbeku ēdieniem ar ~ 1000 gadus ilgu vēsturi, katrā valsts vietā tas atšķiras ar garšas niansēm. To pasniedz pat ar paipalu olām, rozīnēm. Ir speciāli plovu centri katrā pilsētā, taču izvairoties no cilvēku pūļiem pat neiedomājāmies tādus apmeklēt un izlīdzējāmies savādāk. Sātīgais ēdiens dara savu un mēs pavisam laiski, dodamies pastaigā. Spēks pietiek lai smietos un ākstītos. Mums visiem ir fotoaparāti un sacenšamies bilžu ražošanā, pašiem par savu japānisko izturēšanos jāspurdz. Tirdziņi un lieliski arhitektūras paraugi, kuri kontrastē ar blakus esošajām māla kleķa būdiņām.
Satumstot ieejam kādā mošejā. Spīd mēness, pagalmā viss sakārtot lūgšanai, skats un sajūtas ir neaprakstāmi mistiskas. Vēlās vakariņas Lyabi-Hauz skvērā, zem simtgadīgiem zīdkokiem ar pīlēm, kaķiem un pustrakiem suņiem kompānijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru