5:45 Telefons modina kā negudrs. Dainīte ar Andrīti jau moži rosās apkārt, es cenšos nekustēties un mazliet ienīstu šo celšanos pēc 2 stundu gulējiena. Iedomājos par šodien sadarāmo un bailēs no vilciena nokavēšanas, lecu augšā, atsitot roku pret gultas malu. Jeh. Viens un divi, jau medījam rokā transportu uz staciju. Patrāpās maršrutka un pēc neprātīga brīža esam smalkā arhitektūras pērlē – stacijā, kur viss spīd un laistās, tādejādi jo vairāk kontrastējot ar nošņurkušajām pīrāgu pārdevējām, uz zemes sēdošiem ļaužu simtiem un miličiem, kas to visu notur lieliskā kārtībā. Lai nopirktu biļeti, ir jāpamanās iestāties pareizajā rindā, kura nav paredzēta kara veterāniem un invalīdiem, ir nepieciešama pase un ļoti pacietīgi jāgaida, kamēr citi braukt alktošie norēķinās ar naudas paciņām un kasiere pārskaita simtiem tūkstošu sumus. Kā balvu saņemam kāda pretimnākoša sirmgalva norādi par pareizo peronu, sajūtā, ka tieši mūs viņš gaidijis un nepārtraucot mūsu skrējienu, palīdz nenokavēt rīta vilcienu uz ~ 2500 gadus veco Samarqand, otro lielāko pilsētu Uzbekistānā.
Vilcienā esam atsevišķā kupejā un ir laiks palasīt Lonely Planet, šis ceļvedis būs mūsu palīgs un ceļabiedrs visu ceļojuma laiku. Ir dienas vidus, brauciens busiņā, esam pašā pilsētas centrā un cerībā, ka dabūsim iecerēto hosteli, dodamies kādā šķērsielā.
Cerības pat ļoti piepildās un pēkšņi esam tradicionālā uzbeku pagalmā, pa vīnogulājos naski darbojas lērums sīku putneļu un lapseņu mākoņi, kuri apsēduši sulīgu un lipīgu vīnogu ķekaru krāvumus. 
Pa perimetru galdiņi ar spilveniem sēdēšanai, arī garš rietumniecisks galds, kuram fonā skatu kartīšu kolekcija pie sienas. Kā mīļš akcents patrepē, noputējušās stikla burkās, šķiet, ka tomātu biezenis. Labierīcības - elpu aizsitošas smakas pārņemtā pagrabā, pagalmā visapkārt nevīžīgs juceklis. Iekārtojamies telpā ar vismaz 10 dažādām gultām uz grīdas, kurai ir visai rezervētas attiecības ar slotu, spriežot zem manas gultas atrastās biļetes datuma, grīdas un slotas pēdējā tikšanās bijusi pirms 4 mēnešiem. Tomēr kopumā esam stāvā sajūsmā, vieta ir ļoti omulīga. Tiekam pacienāti ar tēju un cepumiem, pirms dodamies pilsētā. Tējas dzeršanas rituāls ir obligāts teju pie jebkuras pie galda sēdēšanas. Tas ir speciāls rituāls, kurš tiek ievērots, tāpat kā ieiešana mājā ar labo kāju. Tēju pasniedz ornomentiem rotātās tējkannās un dzer no speciāli tam paredzētiem traukiem – pialām. Jo mazāk saimnieks pialā jums ielej tēju, jo lielāka ir viņa cieņa un vēlēšanās pabūt kopā ilgāk. Ja pielej pilnu, tad izdzer un viss. Tēju uzbeki dzer vairākas reizes dienā, tā ir spēcinoša un slāpes remdējoša. Karstais šķidrums izlīdzina ķermeņa iekšējo ar ārējo temperatūru, tādejādi palīdz pārvarēt karsto vasaras svelmi. Laiks tiešām ir pavisam karsts, saule jo spoža, Dainīte tieši pa 1 dolāru nopērk D&G saulesbrilles pieputējušas ielas mala veikaliņā un dodamies tepat uz blakus esošo un no jebkura skatu punkta ieraugāmo Registan.
Īsta arhitektūras pērle, tik ļoti iespaidīgs monuments un nolemjam ieiet iekšā. Pēc biļešu iegādes, ieeju apsargājošais milicis piedāvā vakarā uzkāpt augšā minaretā, lai noskatītos saulrietu no augšas. Pažēlojas, ka viņam tik daudz meiteņu jāuztur un dāvā mums žilbinošu zelta zobu smaidu, brīdī, kad solam vakarā atgriezties. Lielākoties visas iekštelpas apdzīvojuši suvenīru, zīda izstrādājumu, māla, porcelāna, paklāju tirgotāji. Kokā grieztas šaha figūriņas, krāsaini nieki malu malās! Mūs vairāk interesē mūzikas instrumenti, tad arī uzkavējamies pie tiem ilgāk noklausamies lielisku koncertu. Notiek restaurācijas darbi un atrodam jau restaurētu zāli, vienā zeltā un krāsojumos, tā ir tik iespaidīga, ka stāvam blenžot visapkārt pavērtu muti. Iespaidīgi. Ārpusē satiekam divus jaunlaulāto pārus, kuri izskatās ļoti nelaimīgi, pretstatā gavilējošiem viesiem. Fotogrāfējas un filmējas ar milzu kameru, kurai piemontēts, šķiet traktora akumulators. Karavadoņa Timura kaps (Guri Amir) paliek neapmeklēts, bet par viņa gaitām dzirdēsim vēl ne mazums stāstu. Nolemjam apmeklēt tirgu, pa ceļam ejam pa netūristu ieliņām, priecājamies par skolēniem skolas formās, kuri pieklājīgi mūs sveicina, par sievietēm, kuras ģērbušās ļoti krāšņi savos tautastērpos. Ceļojot tālāk, šādu krāšņumu vairs nepiedzīvojam. Satiekam kādu sievieti, kurai meita ieprecējusies Latvijā un laimīgi dzīvo nost. Iztālēm kapu kalniņš, vērojam to, līdz mieru pārtrauc viena no garāmejošā puišeļa iekrišana betonētā ūdens grāvītī, bāc. Situācija ir reizē baisa un smieklīga. Tirgus. Mūs sveicina ceļarullis pie ieejas. Symon Dehqon Bozori ir pārsteidzoši tīrs. Nesen pārbūvēts, tas mazliet nogalina tirgus staigāšanas prieku. Tomēr cilvēki acīmredzot tie paši, kārumu kalni arī.
Dažādu vīnogu kalni, augļu kaudzes, žāvēti augļi un garšvielas, jēzīt, skats, smaržas ir lieliskas. Nopērkam vīnogas, nekad neredzētus ķirbjveidīgus augļus un es sev tibeteiku. Pārdevēji smaida un aicina nobaudīt piedāvātos kārumus. Ja pagaršo, vaļā netiksi. Vēlāk dzirdējām stāstu par Valda vizīti tirgū. Visi āboli bijuši nospodrināti līdz mirdzumam, pārdevējiem izdalīti vienādi formastērpi , kuri savākti atpakaļ pēc valstu līderu vizītes. Pakazuha. Ēdam augļus un ļepjoškas un vandamies tālāk. Pilsēta tiešām Timura impērijas galvaspilsētas cienīga, nemaz nebrīnos, ka Samarkanda bija uzbeku padomju republikas galvaspilsēta pirms Taškentas jau 1926.gadā. tiesa gan, vien uz nieka 6 gadiem, pārdzīvojusi zemestrīces un Čingizhana uzbrukumus, tā ir iespaidīga pilsēta, kurā tāpat kā visur citur valstī, visu koku stumbri nokaļķoti balti, ziedu dobēs dominē pavītušas samtenes un rozes. Karsts. Vērojam bēru gājienu. Pa priekšu tiek stiepts nelaiķis, aiz viņa dziedādami nāk tikai vīrieši, vairums tautastērpos. Jāpaspēj līdz saulrietam, tādas tradīcijas. Nolemjam iet ēst. Atrodam jauku vietiņu, tieši 10 m no aitu kautķermeņu tirgotavas, bet tualete pagalmā, to apsēduši naudas iekasēšanas puišeļi, trauku novācēja izskalo galda slaukāmo lupatu iestādījuma centrā esošajā baseinā, pilsētā atslēgta gāze un dabūjami vien salāti un ļepjoška. Tas mums neder un dodamies tālāk Zīda ceļa sirdī. Pilsētas pavisam otrā galā atrodam vietu, kur var dabū šašliku, mielojamies un dzeram alu. Atpakaļceļš lielā tumsā. Ik pa laikam iedegas iztālēm redzamā un nereālā Registan apgaismojums, kā vēlāk uzzinam, tās ir savdabīgs bizness vietējiem. Tūristiem par prieku tiek ieslēgts apgaismojums, ja viņi par to samaksā. Esam nokavējuši saulrietu minareta galā un nabaga milicis paliek nenopelnijis. Mums nešķiet, ka esam ko zaudējuši, esam piedzīvojuši daudz, lai atgrieztos lieliskajā naktsmītnē. Pagalms ir pilns jauniešu, dzeram alu un kamēr Dainīte ar Andrīti spriež par rītdienas plāniem, ar jauno tibeteiku galvā, aizmiegu turpat uz spilveniem pie galda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru