- Vodu padaļi! Mūs modina kliedziens un dauzīšanās aiz durvīm. Trubas dūc un rīb un grab un šņāc, metamies nodrošināties ar tīrā ūdens krājumiem. Brokastīs mums esot jāiet pie Mišas. Tur arī varēšot sarunāt pacēlāju, ja gribot tikt augšā pa ērto. Klausos nočnoj admiņistrator padomos un sāku ieklausīties sevī. Vēderā burzguļo vakardienas šņabis ar kolu, zinu ko tas nozīmē. Tas liek man pārbīlī sākt svīst. Caureja. Miša rīta agruma dzestrumā, savā ceļmalas iestādījumā izkārto pāris plastmasas galdiņus un cep omleti maniem draugiem. Es sēžu un cenšos nedomāt par iespēju skriet ap stūri, lai nesabojātu smīkņājošajiem jauniešiem apetīti. Kad pieveru acis, it kā no spožās saules, šķiet, ka iedomīgi dzirdu ķiķināšanu. Protams, pacēlājs darbojas, ja ir grupa sākot no 11 cilvēkiem. Mēs neesam 11, tāpēc ātri vien nolemjam kāpt. Par mūsu paziņojumu uzrāpties līdz ledājiem, Miša, acīm smejoties vēro Dainītes balerīnpastaliņās ieautās kājas un stāsta par nosalušiem cilvēkiem, aprīkojuma un instruktora nepieciešamību. Mēs varot paieties un pavērot pieminekļus bojāgājušiem alpīnistiem. Nejūtamies satriekti no dzirdētā, bet sparīgi sākam ceļu pretī kam ļoti skaistam.
Tas, kas izrādās ar roku aizsniedzams, patiesībā ir daudzu stundu gājiens. Ejam gar izžuvuša strauta gultni arvien augstāk, līdz tiekam pie paša ūdenskrituma, kurš pazūd akmeņos. Kājas slīd, bet uzrāpjamies cik augstu vien varam un noskatamies simts kazu, pāris ganiņu uz strautu padzerties gājienā. Kaziņas iztālēm pār kalnu kori rāpjas kā skudru virtene, skats ir mīlīgs un aizraujošs. Mirklis un garā virtene lēkā ciema virzienā. Draugi nolemj pāriet kori pa augšu, es – glābējogles saēdies rāmi steberēju pa apakšu. Drīz vien redzu 2 mazus melnus punktiņus kur augšā un viņi, iespējam, 1 punktiņu lejā.. Es neesmu ietaupījis laiku uz attālumu, tāpēc jūtos priecīgs redzot ka mani gaida. Ak, jā, pie manis ir ēdiena krājumi! Dodamies augšā ar mērķi papikoties. Kāpiens ir sasodīti grūts, sākumā ejam pa kazu taku, pēcāk pa nogruvuma sanestiem milzu akmeņu krāvumiem. Kājas ir atsistas, vēders rosās, galvā dun no piepūles. Dainīte ir varonis, ar apskaužamu spēku lieliskā meitene turas mums līdzi. Es turos līdzi Andrītim, tādejādi viņš ir tas, kurš velk mūs visus augšup. Kādā atpūtas brīdī esam izsmējušies līdz asarām, iedomājoties par TurBaza administratori, kura sargā mūsu mantas un atgriežoties tie pieķerta ar Dainītes mīļāko topiņu mugurā un mūsu pretcaurejas oglīšu krājumu noēstu melnu muti, taisnojoties, ka viss esot kārtībā un nekas neesot pazudis. Atceroties smieklu lēkmi, jāapstājas un jāpasmejas. 
Sākas pavisam stāvs kāpiens, zeme ir piemirkusi un lejā ripo akmeņi. Pamanos gandrīz nogalināt Dainīti, paliels, manis izkustināts, akmens aizripo viņai pavisam blakus, lai arī cenšamies neiet viens aiz otra. Tiekam līdz uz milzu akmens saķērušos akmens kaudzes izbīdījuma, Dainīte nolemj kāpt atpakaļ, Andrīc vēl mazliet augstāk. Esmu nomocījies, palieku pa vidu, no saulē sasilušiem akmeņiem ierīkoju sev ērtu krēsliņu, esmu laimīgs. Sēžu, vēroju lielisko skatu, spēlēju vargānu, Dainīte kaut kur lejā applaudē, lai arī gandrīz neredzama, skaņa liekas blakus izcelsmes un ļoti pat labi dzirdama. Andrulis ir atpakaļ, tiešām ticis līdz sniega sākumam. Mazliet rāmi pūšamies un sākam ceļu lejā un tas ne vieglāk kā ceļš augšup. Neaprakstāmi skaisti visapkārt.
Bāzē viss mierīgi. Ir uzradušies vēl divi ceļotāji, zāļu krājumi vien manis notērēti. Rīt piektdiena, tāpēc tiekam ieaicināti uz kafejnīcu, tepat blakus istabiņā. Piektdienās tā esot vaļā un varot dabūt pat karstu šokolādi. Iestādes vieta izskaidro, kāpēc gaitenī ar tukšām dzērienu pudelēm piebāzta izlauztā ugunsdzēsēju aprīkojuma kaste. Vēlamies vakariņot uz jumta, tomēr durvis uz trepju telpu ir aizmetinātas, esot arī apsardze, tā paskaidro pēkšņi nopietna kļuvusī saimniece. Un jo vairāk sabēdājas, kad paziņojam, ka rīt no rīta dodamies prom. Toties pēc brīža atplaukst un aicina mūs braukt atkal, ziemā, kad te esot daudz cilvēku, visi sportojot un priecājoties. Protams, apsolam. Atstājam arī knapi izdzerto šņabi istabiņā, nākamajā rītā ejot prom. Esi svētīta, TurBaz iemītniece!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru