Labrīt, pasaule! :)
Esam nobraukuši ~1500 km.
Neesam izpētijuši karti, tāpēc braucam uz tepat blakus esošo lidostu ar taksi. 4 minūšu brauciens izmaksā 1.20 Ls, toties esam ļoti laicīgi un nākas gaidīt 2 stundas jaukā lidostas ēkā. Lēnām sarodas citi pasažieri, vairums ar piena pudelēm un ērti transportēšanai sapakotām melonēm. Sākas saruna par asinīm un donoru lietām, Dainīte stāsta smieklīgas lietas, man šķebina. Iečekojamies un pārsteigumā jābrīnās. Pa skrejceļu skraida suņi, lidmašīna – pārbūvēts pirmā pasaules kara bumbvedējs. Vismaz tā jūtamies, kad sēžam iekšā. Kostīmā tērpta un laipna stjuarte, iznēsājot uzkodas, nespēj kliedēt bažas par lidojuma drošību. Skaņa ir mežonīga, konservbundža ar pūlēm paceļas debesīs un stenēdama kuļas Taškentas virzienā. Mēģinu lūgt debesu dievības, ar ļaunu prieku redzu, ka draugi jūtas līdzīgi sabijušies. Dainīte stundu lasa grāmatu, bet neesmu redzējis, ka pāršķirtu lapas. Neomulīgā sajūta pārtop izbailēs brīdī, kad riņķojam virs nosēšanās vietas un pilots nesekmīgi cenšas izlaist šasijas. Esmu gatavs skūpstīt uzbeku zemi un izbūvēt baseinu pilota namā, brīdī, kad laimīgi esam nolaidušies uz zemes. Formalitātes iet secen, iekšzemes lidojums. Kā pieredzējuši vietējie, spraucamies garām taksistu mākonim ceļā uz 40.autobusu, uz staciju. Esam nolēmuši atlikušās dienas pavadīt kalnos, tāpēc meklējam vilcienu, lai brauktu kalnos, Ugam-Chatkal nacionālā parka virzienā. Prieks! Pie kasēm satiekam amerikāņu draugu, kurš gaida vīzu uz Tadžikistānu, laikam. Izrādās Uzbekistāna ir pat ļoti maza, satikšanās prieks ir atkal jau jauks. Pusdienojam krāsainā ķīniešu restorānā, tieši blakus stacijai. Personāls gulšņā dīvānā, paši sev netīru trauku gūzmā atkarojam brīvu galdiņu. Meitenes krieviski lamājas, brr.. Toties stacijā atrodam relaksācijas dārzu. Vietējie te nenāk, bet mūs miliči ārā nedzen. Sēžam baltās smiltīs un iztēlojamies Japānu. Vilciens ir vairāk kā pārbāzts. Turklāt sēžam vagonā kopā ar 40 jauniesaucamajiem, kuri bruņota konvoja pavadībā dodas uz savu armijas bāzi. Raudošas mātes un priecīgi draugi ir pārpildijuši visus peronus un sliedes, pavadītāju pūlis sākumā mums liek domāt par futbolkomandas fanu pūli. Priekšā sēdošais un grāmatu lasošais (!) vīrietis izskaidro, kas un kā. Pats esot armijnieks. Saruna ir jauka, inteliģents sarunu biedrs, pēc kura izkāpšanas, sakritība, bet vagonā sākas jautrība. Kāds vīriņš izvelk ko ģitārai līdzīgu un sākas dziedāšana. Pa vidu ložņā pīrāgu, ūdens, kompota, tomātu, gurķu, olu, zivju, pildspalvu, kūku pārdevējas. Vagons tukšojas un pēkšņi esam jau galā, melnā tumsā, nesaprotot, kur jāiet. No vilciena kāpj ārā kontrolieri, jautājam, kur varam atrast naktsmājas. Neriskējam kāpt augšā tagad un pakrist kādā iedobē naktsmieram, neesam aprīkoti ar nepieciešamām lietām. Viņi ejot uz savām kopmītnēm vai dienesta viesnīcu, lai ejam līdzi. Naktsmājas varot sarunāt ar uzraugu. Saņemam vērtīgus padomus par naudām, lai nepārmaksājam. Uzraugs ir tramīgs vīrs, salīgstam par gandrīz baltu velti, tomēr ar noteikumu, ka agri no rīta mums jāpazūd. Vēlāk saprotam, ka vīrs nevēlas dalīties niecīgajā peļņā ar kolēģi, kurš nāks nomainīt. Mums ierāda istabiņu otrajā stāvā, nekomentēšu interjera detaļas. Viesmīlīgi iedotie palagi rādās izmantoti vagonu tīrīšanai, lienam guļammaisos ar visām drēbēm dēļ nežēlīgā aukstuma un guļam nost, jūtot pakausī dūcam kalnos rāpšanās priekus nākamajās dienās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru