7:00 sākam kāpienu. Izrādās esam nakšņojuši skaistā ielejā, tirkīzzilas upes krastā. Sākumā ejam pa asfaltētu taku, tad nogriežamies un pazūdam kādā akmens spicītē. Brokastis. Maize un Rīgas šprotes, protams. Ar katru soli skats paliek jo iespaidīgāks, mājeles pārvēršas mazos klucīšos, upe, sīkā strautiņā. Tūcamies augšā un lejā ar visu iedzīvi, ik pa laikam atpūšoties. Andrīc lēkā pa priekšu, mēs ar Dainīti nopakaļus. Kādā virsotnē atrodam lūgšanu kociņu, visu krāsainu lentīšu pilnu. Kāpiena karstums mijas ar stāvēšanas vēsumu, joka pēc sakuram milzu uguni no sausiem dzeloņkrūmiem, kuri nav patikuši pat akmeņgrauzējām kazām. Tālumā kalni, sniegotām virsotnēm. Klaigājam, no priekiem. Atbalsis atkliedz pretim. Diemžēl valodā, kuru nesaprotam, tāpēc nākas atrast mandeļkoku birzi. Raža jau sen novākta, salasam vien pāris saujas draugiem, kuras sajauksim ar lejā esošā tirgū pirktajām mandelēm vēlāk.
Esam noguruši un izmetuši krietni līkumu, neskaitāmus augšā un lejā, sākam garo ceļu lejā. Pa labi paliek milzu dambis, priekšā pasaku ciematiņs Hodžakenta (Xo’jakent), tiesa gan, lejā realitāte ir pavisam cita. Yeh. Pēdējais kāpiens pa stāvu klints sienu un esam uz ceļa. Pāri upei un ejam ēst zupu ēstuvē, kura iebūvēta starp ceļu un klintsienu, pa kuru tek neskaitāmi avotiņi un augšā izrādās karavīru kapi. Kontrasts ar iepriekšējās dienās piedzīvoto nebeidzamo līdzenumu, sausumu ir iespaidīgs. Sapērkam pārtiku un sarunājam kādu vīru, lai mūs aizved dziļāk, uz Chimgan. Tas ir tepat blakus, bet braucot pa serpentīnām, tas izrādās krietns gabaliņš. Aiz katra līkuma atklājas lieliski dabas skati, kuri man liek aizmirst pievērt muti. Šoferis žēlojas par dārdzību un dažādām valsts pastrādātajām netaisnībām.
Brauciens ir galā, mēs stāvam pie vairākām pusagruvušām 9stāvīgām blokmājām. TurBaz. Ilgi meklējam, līdz atrodam kādu sīciņu, bet ļoti priecīgu sievieti, nočnoj admiņistrator. Telefonsarunas ar saimniekiem un mums atvēl 2vietīgu istabu 2 stāvā, virs mums pārējie 7 stāvi – bez logiem un neapdzīvoti. Ātri pārbūvējam mitekli par 3vietīgo. Iekšā ir silti, jo nepārtraukti darbojas elektriskais sildītājs – metāla ķeblītis ar nokaitētu sarkanu spirāli vidū. Ūdens 2 x dienā, 8:00 un 20:00. 30 minūtes, toties tīrs – no kalniem. Viņa mūs pamodināšot, lai nebēdājot. Vannas istabā salikti trauki ūdens uzglabāsanai, arī metāla bļoda uzsildīšanai. Dušas stūrī milzu sienāža atliekas. Tomēr nav ne vainas, sīkā sieviete runā tik priecīgi un lepni, stāstot par daudzajiem viesiem, par sportistiem un izklaides iespējām, par krāšņumu apkārt un mēs ticam viņai, smaidam un priecājamies līdzi. Viņa te dzīvo jau daudzus gadus, piedzīvojusi spožos laikus, nu kopā ar savu mazo meitiņu, un rādās, ka dzīvos vēl ilgi, kamēr pāri sagrūs TurBaza neapdzīvotie un sapostītie korpusu augštāvi. Izejam vakara pastaigā, palūkoties, kas notiek apkārt. Apkārt ir rietošas saules pielieta ieleja, spožs sniegs kalnu virsotnēs, rudenīgi sakrāsoti koki, kastaņi un ozoli. Skaisti. Vakarā no priekiem iedzeram alkoholisku kokteili un noguruši čučam nost. Tobrīd es vēl nezinu, ka šo iedzeršanu nākamajā dienā nožēlošu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru