Pamostoties iedomājos, ka sāku aizmirst, kāda izskatās zaļā krāsa. Apkārt postaža. Kādreizējā piejūras pilsēta nespēj tik pakaļ tik ātri izžustošajai Arāla jūrai (Orol dengizi), kura nu jau n-to km attālumā. Parunājamies ar viesnīcnieku, cilvēks, kurš aizmirsis smaidīt. Vasarās mirstot bez ūdens milzu svelmē, ziemās salstot nost. Kkādu peļķi ar dambjiem esot noturējuši no jūras, bet arī tās vairs nebūšot pēc 2 gadiem. Tad arī beigšoties šī pilsēta.
Tā tas varētu būt.
Arāla jūra, viens no lielākajiem un senākajiem beznoteces ezeriem pasaulē, kurš tiek uzskatīts par jūru. Kāda gudrinieku banda jau 1918.gadā pieņēma lēmumu Sirdarjas un Amudarjas upes novirzīt tuksneša apūdeņošanai, lai tuksnesī varētu audzēt kokvilnu un rīsus. 30-tajos gados sāka būvēt kanālus, kuros ~ 50 % no ūdens pazuda dēļ nekvalitatīvas kanālu celtniecības. Padomju Savienība tiešām kļuva par kokvilnas ražotājlielvalsti, toties Amudarjas straume apsīkst. Kopš 1960-tajiem gadiem ūdens līmenis Arāla jūrā sāk kristies aizvien straujāk, sākumā 20 cm gadā, 80-tajos gados pat 80-90 cm gadā, radot milzīgas ekoloģiskas problēmas. Ezeram atkāpjoties, paliek tukšs līdzenums, kurš pārklāts ar sāļiem, saimnieciskās darbības rezultātā iepludinātiem minerālmēsliem, pat toksiskiem atkritumiem, kurus izkustina smilšu vētras. Ezera vidū uz Vozrožģeņija salas esot bijusi slepena bioloģisko ieroču labaratorija un uz salas esot noglabāti pat Sibīrijas mēra baktērijas un citi pasaules iedzīvotājus iznīcināt spējīgiem mikrobieroči. Reģionā ir palielināta saslimstība ar plaušu slimībām un vēzi. Vasaras ir karstākas un ziemas aukstākas, jo ekosistēma ir ļoti pat mainijusies. Šobrīd ezera platība ir samazinājusies par ~ 60 % un process turpinās. 1987.gadā ezers sadalijās divās daļās, Dienvidu un Ziemeļu. Kazahstānas valdība 2005.gadā ir pabeigusi būvēt betona dambi, kurš norobežo abas daļas. Ziemeļu Arāla izsīkšana ir apturēta, dažu gadu laikā atjaunojas lietavas, tiek uzlabotas Sirdarjas apūdeņošaans sistēmas. Ūdens līmenis ceļas, toties Dienvidu Arāls mirst. Interesanti, ka Padomju Savienībā Arāla jūras izzušana nebija pārsteigums - oficiālā valsts nostāja pauda, ka ezers ir sava veida "dabas kļūda".
Pagalmā taurē, bāc, Požars ir klāt. Lai tā būtu. Sagrabējušā volgā tiekam vesti uz vietējo muzeju, dīki apskatam savāktos dārgumus, uzburbušas konservu kārbas un varoņu goda plāksni pēc remonta kliedzošā zālē. Senā godība. Noziedojam naudu, Požars ar telpas speciāli mums atslēdzēju, saskatās. Braucam tālāk uz krastmalu. Nesamies pa smilšu pauguriem starp krūmeļiem, pāri dambim un esam zaļganas peļķes malā. Vidū ganās bariņš govju, kāds vīrs makšķerē. Ātri tiek noorganizēta laiva un Požars pārved mūs pāri ezera stūrim. Mēs neliekamies mierā un 3jatā iebraucam vēlreiz. Laivele gāzelējas, Andrīc airē, Dainīte spiedz, es blisinos, jāatzīst, ne pārāk patīkamu sajūtu pārņemts. Ezera dibenā mētājas kuģa priekšgals. Debesīs 4 kaijas. Krastā mīņājas Požars. Lai tā būtu, jāpaspēj uz konservu cehu. Traucamies atpakaļ uz pilsēteles centru. Aitu bariņš izbijies pašķīst pa ielmalām, gar kurām rindās sēž veci vīri, izbijušie zvejnieki. Vīri bez jūras, bez prieka. Milzu ražotne, protams, nedarbojas. Kādreizējā darba dunoņa vien palikusi kādam senās atmiņās, liekas jocīgi, ka zivis uz šo Nekurieni vestas pat no Baltijas jūras 80-to gadu beigās, kad parādijusies bezjēdzīga cerība seno zivju konservu paradīzi atjaunot. Ārēji telpas izskatās neizdemolētas, tomēr pārņem paniskas skumjas. Atvadamies no Požara, mums viņa ir gana. Nopērkam maizi un ūdeni un brienam atpakaļ smilšu līdzenumos ejot pa skotšosē, jebšu kazu iestaigātu un piespirotu taku. Izložņājam no vecām baržām celtus nostiprinājumus, kurus sabūvējušie zvejnieki, naivā cerībā skrienot pakaļ pazūdošajai jūrai, dažu peļķu krastos baltas nogulsnes – sāls. Nemēģinam to pagaršot, bet noēdam savu maizi un smiltīm čirkstot zobos atgriežamies pie ezera. Tiešām, pārņem depresīva un bezcerīga sajūta redzot šo postu.
Esam iegrimuši katrs savās domās un pārdomās, neko daudz nesarunājamies un tā ir pat ļoti labi. Pa aizmukušās jūras dibenu izejam cauri dzīvnieku kapsētai, brienam pa smiltīm uz rindiņā saliktiem kuģu vrakiem. Uzrāpjamies augšā pie pieminekļa un ejam pirkt arbūzu vakariņās. Kādā būdiņā to atrodam, tāpat, kā sakaltušus snikerīšus. Sīkie dzenā savas kazas pa mājām un sveicina mūs. Helou! Jū ār amerikan? Francuz? Dočmark? Vārdu krājums izsmelts. Tad viņi smaida un skatās. Visa ceļojuma laikā, izņemot Princesi Samarkandā, mums neviens neuzmācās ar ubagošanu. Vakarā kinoteātrī būšot diskotēka. Man par lielām bēdām draugi neizrāda milzu sajūsmu un pasākuma apmeklēšanas prieku. Sadraudzēties vai izkauties ar vietējiem nesanāk. Viesnīcnieks sarīkojis mums vakariņās plovu, saklājot galdu vestibilā pie ieejas durvīm.
Mīļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru