Šķiet, ka esam te jau mūžīgi, un naktī dzirdot no mošejas minaretiem skanošos gari stieptos aicinājumus uz lūgšanām, gribas celties un velties. Tomēr nē, guļu un izbaudu nakts tumsā skanošās skaņas. Satriecošās sajūsmas Zosāda. Pēc brīža pie loga sāk rosīties ēzelītis, skaļi sēkdams un aurojot, tādejādi, aicinot uz ēzelīšu lūgšanām savus sugasbrāļus un ticu, ka mani arī. Tā viņš darīs arī nākamo nakti, es zinu. Abi draugi guļ šņākuļodami, kamēr es nodarbinu savu prātu ar nebijušām sajūtām.
Brokastīs tēja, cepumi un mazliet ola ar desu. Dīvaina ģimene, šķiet. Bet slavenā meitene ir tiešām jauka. Tāpēc tikusi LP.
Mums vēlāk kāds vīrs jautās, kā lai tur tiek iekšā, nu tajā grāmatā. Un mēs atbildēsim – esi pacietīgs, pieklājīgs un viesmīlīgs. Un būsi iekšā un brauks ciemiņi, tici.
Dienasgaismā pilsēta izskatās nesliktāk, kā vakarā un naktī. Ir vēsīgi, karstums pazudis, bet pēc brīža būs atpakaļ ar pilnu sparu. Izmetam līkumu caur vecpilsētu un dodamies ārā caur milzu vārtiem pilsētā. Putekļainas ielas; mikroautobusi Latvija - tālās dzimtenes vēstneši; piedrazots un izžuvis kanāls; bezgalgards saldējums - kurš nemaksā neko; lepjošku krāsniņas uz riteņiem, sagatavotas darbam – piekrāmētas ar kurināmo – plastmasas pudelēm; piemineklis kara varoņiem – vietējo iedzīvotāju pudeļu dauzīšanas vieta; krāšņi ziedi piemājas dobē; pēkšņa rudens sajūta brienot caur nenokurienes sakritušām dzeltenām lapām; sarūsējis atrakciju parks – panorāmas rats un laiviņas dīķī. Kur palikusi darbīgā un rosīgā pagātne? Sāku nogurt no depresīvās sajūtas, kura veļas viļņiem pār mani, redzot apkārtni, lai arī ne tik ļoti sapostītu.
Nopurinam drūmumu un metamies uz tirgu pirkt meloni. JĀ! Tirgus pieslējies pie pilsētas mūra, laužamies cauri primitīvu metāla instrumentu, spožu plasmasas nieku, veļasziepju kalnu, riekstu maisu, simtiem zeltzobjusmaidu, noputējušu drēbju, uz zemes sabērtu zivju un mušu aplipušu aitu muguru un citu labu lietu gūzmai, un beidzot izlaužamies pie milzu arbūzu un meloņu krāvumiem, smagajām mašīnām, kuras piekrautas līdz augšai ar sulīgajiem gardumiem. Dabūjam pašu labāko, protams, un ripinam pirkumu uz netālajām mājām. Fantastiska melone pusdienās, krāsainu paklāju rotātā istabā. Kā bēbīši sakrītam gultās un godīgi noguļam pusdienlaiku.
Vecpilsēta ir lieliska. Sakopta, tādēļ, diemžēl, tūristu un tirgoņu pilna. Atsevišķas ēkas ir atvērtas apskatei, ja ir vēlēšanās visur tikt iekšā, izdevīgāk ir pirkt kopējo biļeti pie galvenās ieejas. Mums par to nav liela interese, toties sarunājam ar laipnu sardzi un iemainam mazliet naudas pret atļauju uzrāpties minaretā. Yei! Brīdis kāpiena, pavisam salīkušam un esam pašā augšā, milzu vējā, starp neskaitāmiem viesu autogrāfiem uz sienām. Skats ir vairāk kā lielisks! Pēc mirkļa augšējā platformiņa pietūcās pilna ar melnīgsnējiem uzbekiem, vairs nav kur pat apgriezties un rāpjamies lejā, lai ieliņas malā esošajā tirdziņā nopirktu kādu nieku mājiniekiem. Mājās ir palikusi Ilzīte, mūsu ceļabiedre, kura pēdējā brīdī netika prom no darbiem un ikdienas rūpēm. Mums viņas pietrūkst, tāpēc izvēlamies viņai dāvanu, un vēlāk cenšamies krāšņo nieku iepakot tā, lai ceļā nenoberžas pārdevējas aprepējušo roķeļu pieskārieni. Dodamies meklēt vakariņas. Maizes plāceņi, Rīgas šprotes un alus. Paēdušiem joki prātā un Andrīc pavisam nejauši izdzēš visas bildes no sava fotoaparāta. Mēs ar Dainīti smejamies par nelaimīgā fotogrāfiju slepkavas centieniem darīt ko lietas labā. Nebēdā, draugs, rīt sāksim krāt attēlus no jauna! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru