Esam uzkrājuši spēkus un rīta agrumā pakojam savas mugursomas, pēc mazliet olas un desas, ļepjoškas un tējas brokastā, atvadamies no saimniekiem. Rīts ir pat ļoti vēsīgs, drebinamies meklējot maršrutku uz Urgench. Brīdis neprātīga brauciena un esam galā. Pēc komunikācijas ar pāris sirmgalvjiem ātri vien atrodam Uzbekistan Airways biroju, kurā par milzu kaudzi nevērtīgo sumu, jeb 45 eiro katrs, nopērkam biļetes lidojumam no Nukus atpakaļ uz Taškentu. Lidojums pēc pāris dienām, bet pirms tam mums jātiek uz Nukus un Muynak, Arāla jūras Jūrmalu. Ar 19.autobusu uz transporta mezglu pilsētas citā galā, un protams!, mūsu autobuss, ar kuru bijām iecerējuši doties tālāk, ir aizbraucis tieši pirms 15 minūtēm!
Nākamais pēc 6 stundām. Šo ziņu paziņo kāds vietējais rosībnieks un kārtības regulētājs un vedina mūs uz auto, kurš tūlīt, tūlīt pēc 2 minūtēm dosies mums vēlamajā virzienā. Ļaujamies. Salīgstam un izrādās, jāgaida vēl 4tais pasažieris.Par brīvo vietu negrasamies maksāt. Sākam palikt nervozi un pēc krietnas pusstundas, norājušii mājās palikušo un šobrīd tik ļoti mums pietrūkstošo Ilzīti skaidrā latviešu valodā, nogānījuši melīgo šoferi, rāpjamies ārā, lai meklētu citu braucamo. Principā. Mums uzmācas neskaitāmi naudas mijēji, slotu pārdevēji un piešņauktos kabatlakatos ābolu spodrinātājas, pirms pārdošanas. Jā! Lai stāvam tepat uz stūra, pēc 10 minūtēm būšu jums pakaļ. Un lētāk, un trijatā! – tā sola kāds pienākušais vīrs. Mēs, protams, ļaujamies. Gaidot, iepazīstos ar kādu klātpienākošu uzbeku studentu, kurš mācās angļu valodu un cenšas izmantot jebkuru gadījumu, lai parunātos. Par prieku viņam – parunājamies. Vīrs tur vārdu un pēc brīža tiešām ir mums pakaļ. Esam aizmirsuši ūdeni iepriekšējā auto, skrienu pakaļ. Uzsmaidu joprojām nezin ko gaidošajam šoferim, savācu ūdeni un saku, ka viss kārtībā, esam dabūjuši transportu par puscenu. Nu zinu, kā nočirkst zelta zobi pārsteigumā un dusmās.
Vairāk kā stundas brauciens uz 130 km attālo pilsētiņu Nukus, tiekam izsēdināti pie autoostas, kurā ceram dabūt autobusu uz Muynak. Mums jāgaida stunda, to kavējam pļāpājot ar satiktajiem francūžiem un trako amerikāņu studentu, ar kuriem tikāmies Samarkandas lieliskajā B&B. Viņi tikko atgriezušies no Moinakas, mēs tur dodamies. Esot ļoti depresīvi. Vairāk viņi neko nesaka, tik skumji smaida. Autoosta piekrauta ar mantu kalniem, kāda ģimene pārvācas. Vērojam autobusa pie/ap-kraušanas procesu. Lieliskās, pašdarinātās somas no segām, palagiem un šķiet, cimdiem, tiek ātri vien sakarinātas visapkārt autobusam čaklā nemierā. Apaļā saimniece, savus vismaz 7 mazos bērneļus vākdama to visu uzrauga lāstekas mierā. Atvadamies no draugiem, jo mūsu autobuss ir klāt. Sēžamies iekšā lieliskā sarkanā ikarusā, iekšpuse vienos putekļos, toties priecē krāšņām mežģīnēm rotātie logi. Pusmūža šoferim asistē jauns zēniņš, kurš savāc braukšanas maksu, lej benzīnu, pieturvietās pērk limonādi, savāc naudu no pasažieriem ceļmalā esošajai ziedojumu kastītei. Sēžu lepns un viens pa divām vietām, braucam un vērojam vienmuļās anavas. Kādā brīdī blakus apsēžas sieviete ar mazu melnu meitenīti, mugursomu nākas ņemt klēpī. Meitenīte tiek savākta, cik noprotams, savas omes apskāvienos brīdi pēc atklāsmes, ka manas blakus biedrenes mērķtiecīgā gāšanās virsū man, ir ilgstošas vemšanas sekas. Draugi aizmugurē smejas par mani, dodu somu viņiem, apvaldot savu nelabumu rāpjos pāri zupai, kura tek starp soliem uz priekšu, lai atrastu sev citu sēdvietu vietu. Salamaleikum, Muynaka, Pasaules mala!
4 stundu brauciens un esam galā. Ārā satumst, pilsēta izskatās baisa, toties mūs sagaida Požars, kā pats saka, Brežņeva laika cilvēks. Tiekam līdz veikalam, pērkam šņabi un mūs aizved uz viesnīcu, solot rīt no rīta mums būt pakaļ, lai izrādītu apkārtnes ievērojamākās vietas. Lai tā būtu. Pilsētas vienīgā viesnīca solās pēc nedēļas sabrukt. Bezdelīgu ligzdas istabiņā, ūdens spainī. Lai tā būtu. Dzeram šņabi un nebēdājam ne nieka. ;)
Lielisks lasāmais jau kuro pusdienslaiku!
AtbildētDzēst