Kamieļu medības - 4
Izrādās, ka naktsmītne nelabu garu apsēsta, Dainītei naktī sākas klaustrofobisku sajūtu izraisīta panika, es svīstu, norasojot kā no ledusskapja izņemts tomāts siltumā, Andrīc brīnās. Brokastojot nolemjam doties uz Khiva, pilsētu, kura ir pa ceļam uz Arāla jūras paliekām. Esam aizmirsuši nokārtot vīzas uz Turkmenistānu, tāpēc pēkšņi izdomājam, ka mums ir brīvs laiks. Tomēr beidzot sākot plānot, saprotam, ka tā vien ir, lai iespētu pabūt tur, kur vēlamies nokļūt. Mugursomas plecos un rāmā solī dodamies uz Ark, milzu mūra ieskautu pilsētas daļu, kuru iepriekšējā dienā redzējām iztālēm. Yei! Lai arī Sarkanās Armijas izpostītā pilsēta pilsētā restaurācijas procesā joprojām, tā ir ļoti iespaidīga vieta, lai arī atjaunota ir tikai neliela daļa. Mazliet vilšanos sagādā tas, ka vieta, no kurienes skats uz pilsētu būtu jo lielisks, nav pieejama. Toties esam laimīgi, ka esam uz brīdi tikuši vaļā no mugursomām, laiski staigājam apkārt un pat ieejam kādā dabas muzejā. Tas nu gan ir kas baiss. Puspuvuši dzīvnieku izbāzeņi, nobērti ar pretblaugznu pulveriem vai ko tādu. Izstaigājušies, iemainam mazliet naudu un izejam caur netālu esošo tirdziņu.
Milzu paklāji, kā raibas rudens lapas izklāti aizņem tieši tik daudz vietas, lai izklātu ar tādu vienu vienīgu, mana dzīvokļa grīdu, i sienas, i griestus, ja būtu tāda vēlme. Tādas vēlmes nav un mēs apstulbināti pērkam kolu un meklējam transportu uz Karavan Bazar, vietu, no kuras iespējams tikt tālāk. Uz Khivu. Tas tiešām ir bazaar! Laužamies cauri izpalīdzīgajiem brauktpiedāvātgribētājiem meklējot autobusa kases vai ko tamlīdzīgu, neizskaidrojami, bet pēkšņi saskatāmies un sašķebināti no nesaprotamās sistēmas, valdošā jucekļa, nolemjam braukt ar auto. Mūs vēro neskaitāmi acu pāri to vien gaidīdami. Tomēr, ne kurš katrs brauc caur tuksnesi, un tas kurš brauc, izrādās jau sarūpējis 1 ceļabiedru. Salīgstam, somas bagāžniekā tieši virsū mūsu mersedesa enerģijas avotam – apšaubāma paskata gāzes balonam un dodamies ceļā. Esam iespiesti trijatā aizmugurējā sēdēkli, pēc brīža sākam svīst, pat netikuši ārā no pilsētas. Pie stūres pusaudzis, uzlecošā uzbeku rallija zvaigzne. Ceļš visnotaļ labs, ātrums galvu reibinošs, bet to nejūt, jo apkārtnē nav gandrīz nekādu piesaistes punktu, smiltis un sīki krūmeļi. Kizilkuma tuksnesis. Mašīnā karstums neaprakstāms, skatos vienmuļajā ainavā, iztēlojoties karavānas, kamieļus, oāzes. Nekā. Brīdī, kad karstums pievārē mani ar ko līdzīgu bezsamaņai, spiedziens un Dainīte ierauga pirmo kamieli ceļojuma laikā, lai arī sēž vidiņā, ietūcīta starp diviem brašuļiem. Kājas šķiet ir atmirušas un nokritušas dēļ neērtā sēdējiena, lai to pārbaudītu, aizbildinādamies ar čurāšanu, vēlamies izkāpt. 2 x nav jāsaka, lai arī laukā Patiešām svelme. Braucot kreisajā pusē ik pa laikam parādas Amu Darya, jeb reiz varenās upes paliekas.
Pienāk brīdis, lai šķērsotu to, pa pagaidu tiltu, kurš milzu garumā uzbūvēts no kanalizāciju aku vākiem, auto jumtiem, vai konservu bundžām. Lai vai kā, tas ir ekstrēms piedzīvojums, lai arī skats uz pašu upi ir raudienu izraisošs. Esam jau Urgench, priekšā sēdošais ceļabiedrs ir galā, mēs turpinam nu jau pavisam maz palikušo lieliskā ērtībā. 389 km pievarēti. Neticam, bet tas ko redzam, tiešām ir senā pilsēta Khiva, noslēpusies aiz milzu vaļņiem. Dodamies iekšā ar cerību atrast LP piedāvāto B&B ar slaveno ļoti labi angliski runājošo meitenīti. Un atrodam! Priecīgi noliekam somas, nomazgājam mutes un dodamies paklaiņot. Vispirms salīgstiet cenu, pirms ko iegādājaties, arī Khivas plovu, jamī! ;) Tumsā nākot atpakaļ, vecpilsēta tumša un klusa. Spīd mēness un netālu no mūsu mitekļa dzīvojošā auniņa acis. Tiksimies rīt, ragainais mūsu jaunais draugs!
Izrādās, ka naktsmītne nelabu garu apsēsta, Dainītei naktī sākas klaustrofobisku sajūtu izraisīta panika, es svīstu, norasojot kā no ledusskapja izņemts tomāts siltumā, Andrīc brīnās. Brokastojot nolemjam doties uz Khiva, pilsētu, kura ir pa ceļam uz Arāla jūras paliekām. Esam aizmirsuši nokārtot vīzas uz Turkmenistānu, tāpēc pēkšņi izdomājam, ka mums ir brīvs laiks. Tomēr beidzot sākot plānot, saprotam, ka tā vien ir, lai iespētu pabūt tur, kur vēlamies nokļūt. Mugursomas plecos un rāmā solī dodamies uz Ark, milzu mūra ieskautu pilsētas daļu, kuru iepriekšējā dienā redzējām iztālēm. Yei! Lai arī Sarkanās Armijas izpostītā pilsēta pilsētā restaurācijas procesā joprojām, tā ir ļoti iespaidīga vieta, lai arī atjaunota ir tikai neliela daļa. Mazliet vilšanos sagādā tas, ka vieta, no kurienes skats uz pilsētu būtu jo lielisks, nav pieejama. Toties esam laimīgi, ka esam uz brīdi tikuši vaļā no mugursomām, laiski staigājam apkārt un pat ieejam kādā dabas muzejā. Tas nu gan ir kas baiss. Puspuvuši dzīvnieku izbāzeņi, nobērti ar pretblaugznu pulveriem vai ko tādu. Izstaigājušies, iemainam mazliet naudu un izejam caur netālu esošo tirdziņu.
Milzu paklāji, kā raibas rudens lapas izklāti aizņem tieši tik daudz vietas, lai izklātu ar tādu vienu vienīgu, mana dzīvokļa grīdu, i sienas, i griestus, ja būtu tāda vēlme. Tādas vēlmes nav un mēs apstulbināti pērkam kolu un meklējam transportu uz Karavan Bazar, vietu, no kuras iespējams tikt tālāk. Uz Khivu. Tas tiešām ir bazaar! Laužamies cauri izpalīdzīgajiem brauktpiedāvātgribētājiem meklējot autobusa kases vai ko tamlīdzīgu, neizskaidrojami, bet pēkšņi saskatāmies un sašķebināti no nesaprotamās sistēmas, valdošā jucekļa, nolemjam braukt ar auto. Mūs vēro neskaitāmi acu pāri to vien gaidīdami. Tomēr, ne kurš katrs brauc caur tuksnesi, un tas kurš brauc, izrādās jau sarūpējis 1 ceļabiedru. Salīgstam, somas bagāžniekā tieši virsū mūsu mersedesa enerģijas avotam – apšaubāma paskata gāzes balonam un dodamies ceļā. Esam iespiesti trijatā aizmugurējā sēdēkli, pēc brīža sākam svīst, pat netikuši ārā no pilsētas. Pie stūres pusaudzis, uzlecošā uzbeku rallija zvaigzne. Ceļš visnotaļ labs, ātrums galvu reibinošs, bet to nejūt, jo apkārtnē nav gandrīz nekādu piesaistes punktu, smiltis un sīki krūmeļi. Kizilkuma tuksnesis. Mašīnā karstums neaprakstāms, skatos vienmuļajā ainavā, iztēlojoties karavānas, kamieļus, oāzes. Nekā. Brīdī, kad karstums pievārē mani ar ko līdzīgu bezsamaņai, spiedziens un Dainīte ierauga pirmo kamieli ceļojuma laikā, lai arī sēž vidiņā, ietūcīta starp diviem brašuļiem. Kājas šķiet ir atmirušas un nokritušas dēļ neērtā sēdējiena, lai to pārbaudītu, aizbildinādamies ar čurāšanu, vēlamies izkāpt. 2 x nav jāsaka, lai arī laukā Patiešām svelme. Braucot kreisajā pusē ik pa laikam parādas Amu Darya, jeb reiz varenās upes paliekas.
Pienāk brīdis, lai šķērsotu to, pa pagaidu tiltu, kurš milzu garumā uzbūvēts no kanalizāciju aku vākiem, auto jumtiem, vai konservu bundžām. Lai vai kā, tas ir ekstrēms piedzīvojums, lai arī skats uz pašu upi ir raudienu izraisošs. Esam jau Urgench, priekšā sēdošais ceļabiedrs ir galā, mēs turpinam nu jau pavisam maz palikušo lieliskā ērtībā. 389 km pievarēti. Neticam, bet tas ko redzam, tiešām ir senā pilsēta Khiva, noslēpusies aiz milzu vaļņiem. Dodamies iekšā ar cerību atrast LP piedāvāto B&B ar slaveno ļoti labi angliski runājošo meitenīti. Un atrodam! Priecīgi noliekam somas, nomazgājam mutes un dodamies paklaiņot. Vispirms salīgstiet cenu, pirms ko iegādājaties, arī Khivas plovu, jamī! ;) Tumsā nākot atpakaļ, vecpilsēta tumša un klusa. Spīd mēness un netālu no mūsu mitekļa dzīvojošā auniņa acis. Tiksimies rīt, ragainais mūsu jaunais draugs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru